“Atvērtās sabiedrības” ideoloģijas aktīvā pravietotāja Iveta Kažoka beidzot pamanījusi “pasākumus, kuru ietvaros tiek aizstāvētas, maigi sakot, nu ļoti konservatīvas vērtības” un par to raksta savā blogā Sorosa finansētajā portālā politika.lv. 

TAS NEESOT NOPIETNI

Vispirms Kažoka apgalvo, ka viņa šos pasākumus neuztverot nopietni. Tādēļ, ka ilgtermiņā vērtību cīņas rezultāts jau zināms, tādēļ, ka neredz, ka “dīvainām idejām būtu potenciāls gūt atbalstu plašā sabiedrībā“, ka “tomēr esam ES dalībvalsts“.

Tiek runāts par World Values Survey rezultātiem, Ronalda Ingleharta pētījumiem par katras jaunās paaudzes aizvien liberālāku attieksmi un pieaugošo laimes sajūtu, taču Ingleharta cita atziņa “Viens vienīgs mirklis, kad jūsu bērns jums uzsmaida, liek aizmirst par tūkstoti citiem, kad jūsu mazulis, iespējams, ir jūs sadusmojis” gan netiek pausta, jo tas būtu pretrunā gan “laikmeta garam”, gan raksta idejai.

Tālāk par dzimstības samazināšanos. Tas nekas, ka pie esošā dzimstības līmeņa latviešu skaits triju paaudžu laikā var mazināties pat desmitkārt, tiek pieļauts, ka tas var būt arī atbildīguma, pašcieņas, humānisma un saprātīguma izpausmes rezultāts.

GAIŠĀ NĀKOTNE

Raksta beigās aicinājumus glābties no demogrāfiskās katastrofas Kažoka nosauc par tukšu laika šķērdēšanu un aplamu pseidopolitiku. Indikators tam, ka Latvijā politiķi atbildīgi izturas pret demogrāfijas politiku, būšot “pamanāmi mēģinājumi citu valstu cilvēkiem pārcelties uz dzīvi Latvijā, un tad kaut kad – paralēli šiem procesiem – redzēsim arī dzimstības līmeņa normalizēšanos“.

Nu skaidrs – visādiem dīvaiņiem, nejēgām un fantazētājiem jātura muti ciet un jāveltī savu dzīves laiku un enerģiju, lai sagatavotu Latvijas teritorijā ekoloģiski tīru un sakoptu vidi ķīniešu un āfrikāņu izcelsmes bērnu laimīgai nākotnei.

Raksts izskatās pēc latviešu tautas iznīcināšanas manifesta versijas. Padomju ideologi arī runāja par visu tautu saplūšanu vienā unificētā, vienvalodīgā «padomju tautā», bet vismaz nekad neaizmirsa piebilst, ka tas notiks tikai ļoti tālā nākotnē. Knašie “atvērtās sabiedrības” ideologi grib jau pāris paaudžu laikā.

PLIKGALVJU KAUTIŅU ĶEMMES DĒĻ

atgādina līdz šim notikušās cīņas ģimenes un laulības likumdošanas sfērā. Jo bērni nedzimst, kolerācijas starp bērnu skaitu juridiski laulāto un nelaulāto starpā nav, vismaz 75% šķiras, vai šo “laulību” pārkāpj. Pēdējās desmitgadēs ģimenes likumdošana ir izvērtusies par nejēdzīgu, realitātei neatbilstošu, daudzu vēsturisko laikmetu attiecību mistrojumu. Tāda žļerga, ka salīdzinošs ieskats šariatā šķiet kā dzidravota malks. Ģimenes pamatjēga taču ir uzaudzināt tik daudz bērnus, lai nodrošinātu pastāvēšanai nepieciešamo pēcnācību. Ja tas izpaliek – tad jau tas ir kas cits, tikai ne ģimene, varbūt biedrība, kompānija, NGO, vienalga kas.

Neesmu iepazinies ar ģimenes vērtībām veltītās konferences materiāliem un īsti nezinu, kas tur piedāvāts, bet nav šaubu, ka “atvērtās sabiedrības” ideoloģija var piedāvāt vienīgi vēl lielāku haosu, kā izdevīgu fonu latviešu tautas iznīcināšanai iecerētiem posta darbiem.

UTOPIJA VAI DEMAGOĢIJA?

“... absolūti dominējošie iemesli, kādēļ Latvijā cilvēki nelaiž pasaulē bērnus, ir nedrošība par savu ekonomisko nākotni.  … Ja Latvijā būs daudz iespēju, sociālā drošība un jauka sabiedrība, tad bērni šeit dzims, pat ja netiks veiktas nekādas ļoti īpašas demogrāfiskas akcijas. Manuprāt, elementāri!

Elementāra kļūda. Vācijā, zemē ar mums tuvu mentalitāti, ir visa augstākminētā pārpilnība, bet dzimstība tur pat vēl zemāka nekā šeit. Labklājība ir tikai viens no dzimstības pieaugšanas faktoriem, un bez ļoti īpašiem demogrāfiskiem pasākumiem tā neko daudz nepieaugs.

Bet liberāļi, mītot pašpietiekamā vidē, nepazīst un negrib pazīt īstenību. Viss kārtībā, saskaņā ar “atvērtās sabiedrības” ideologu dogmu iekšējo loģiku.

“...bērna audzināšana izmaksā pārāk dārgi“. Bet tie taču ir tie paši liberāļi, kas uzliek arvien jaunas un jaunas prasības bērnu audzināšanā. Lai tikai vecākiem būtu grūtāk, tik grūti, ka tie atteiktos no domām par bērniem. Un katrs nepiedzimis bērns ir atkal viens plusa punkts liberāļu sātaniskajā projektā.

CILVĒKNĪŠANA HUMĀNISMA VĀRDĀ

… tik daudzu sieviešu talanti gadsimtiem tikuši izniekoti agrākiem laikiem raksturīgo ģimenes modeļu dēļ.

Jā, arī mana vecvecmāmiņa bērnībā gāja ganos, kas ir nodarbe, par kuru tik ļoti šausminās liberāļi. Tie šausminās arī par to, ka mana vecvecmāmiņa bija ļoti laimīga lauku sieva, jo tajā laikā vēl nebija feministu, kas viņai iezombētu nelaimīguma apziņu un atturētu no daudzo pēcnācēju, to skaitā arī manis radīšanas.

Tātad liberāļu esamība noliedz manu esamību. Mūsdienu gebelsi un suslovi noliedz mūsu visu esamību. Ir labi zināma ebreju attieksme pret nacistiem, kas noliedza viņu esamību. Mums vajadzētu apgūt kaut daļu no tādas attieksmes pret mūsu esamības noliedzējiem.

Bet mēs tā vietā bieži ņemam par pilnu liberāļu sofistiskos izteicienus. Tā vietā, lai bez jebkādām ceremonijām sūtītu viņus uz poda. Ak jā, viņi jau tur ir. Jaunā Pasaules Kārtība, vienvirziena tualetes durvis – iekšā tiek, ārā vairs ne.

DĪVAINĀS IDEJAS UN PLAŠĀ SABIEDRĪBA

Nav gan viņi nekādi dīvainie, viņu ir daudz un ar katru dienu viņu kļūst aizvien vairāk. Tie ir tie, kas saredz valdošā liberalisma strupceļu un meklē ceļus cerībai uz tautas pastāvēšanu. Sorosistus bez nicinošas ironijas Latvijā vairs reti kurš piemin. Tas pats ir Lietuvā, Polijā un citās valstīs. Laikmeta vēji pamazām iegriežas citos virzienos un tradicionālās vērtības aizstāvošie spēki strauji aug visās Eiropas valstīs.

Es nudien tos nespēju uztvert nopietni“, saka Kažoka. Un labi vien ir, ka neuztverat nopietni. Viss kārtībā, Kažokas kundze.

DAZDRAPERMA

Kažoka: “Šobrīd mūsu novecojušais ģimenes regulējums mūs ierindo starp atpalikušākajām ES valstīm – un vai vēlamies tur arī palikt?

Nāk prātā Padomija, kur, naski cīnoties pret atpalicību, bērniem deva izteiksmīgus, sociālistiskus vārdus, daža meitene nereti tika pie tāda laikam atbilstoša vārda kā Dazdraperma, kas ir saīsinājums no lozunga “Lai dzīvo 1. Maijs!” (Da zdravsvujet pervoje maja).

Bet, salīdzinājumā ar liberāļu orveliskajām inovācijām, Dazdraperma šķiet vien tāds naivs vārdiņš esam. Politkorektuma tīkls ir pārmests pār visu Rietumu pasauli, tam trūkst vienīgi padomju Gulaga skarbuma. Kas pārkāps politkorektuma kanonus, tiks izgānīts par fašistu, nacionālistu un homofobu. Un arī cietumā var nokļūt.

Savā ziņā mēs, austrumeiropieši esam izdevīgā pozicijā – mūsu pieredzes dēļ mums piemīt imunitāte pret totalitārismu tātad arī pret šīm inovācijām, kas veļas uz mums no Rietumiem. Arī pirmie naivās sajūsmas gadi, kad tika ņemts pretī viss, sen jau ir garām. Tagad valda cita sajūsma – par Ungārijas notikumiem.

Liberāļi joprojām nepārtraukti pauž, ka viņu ceļš ir vienīgais. Jums nav nekādas izvēles – jums ir pienākums darīt tā, kā uzskatām mēs. Padomju iekārta arī sludināja tās neapšaubāmo Mūžīgumu un Nolemtību, taču tad tas viss sabruka dažu gadu laikā.

Bet pagaidām viss kārtībā, ak, cienījamā kundze!

P.S. Apzīmējums “liberāļi” šeit atbilst mūsdienu ASV lietotam terminam, citos kontekstos tam var būt atšķirīga nozīme. Latviski tos pelnīti lamā par totalitāriem liberāļiem, liberastiem, sorosītiem, liberālfašistiem, liberālboļševikiem.

Ir uzrakstīti daudzi pretabortu raksti, pētījumi, grāmatas, ir veidotas daudzas filmas un reklāmas. Šajos darbos tiek neapšaubāmi pierādīts, ka aborts  ir nedzimuša cilvēka slepkavība ar visām slepkavības konsekvencēm. Pamatā tiek skārtas abortu izdarījušo sieviešu personīgo traģēdiju, sieviešu sakropļoto dzīvju un zaudēto nevainīgo bērnu dzīvību tēmas.

Tas viss ir taisnība, un par to ir nepieciešams rakstīt, runāt un arī kliegt. Bet bieži vien ārsti, kuri, veic abortus, paliek ēnā.

Kas notiek ar viņu dvēselēm šāda ilgtermiņa “darba” rezultātā, par to maz runā. Vienīgais, ko var dzirdēt, ir aicinājumi viņiem nožēlot grēkus un skaidrojumi, ka līdzdalība pie aborta ir slepkavības grēks.

Es uzdrīkstēšos rakt dziļāk un pastāstīt par vienu no abortu drausmīgākajiem aspektiem, kas attiecas tieši uz ārstiem. Daudzus gadus, pārdomājot abortu tēmu un analizējot savu pieredzi (man kā mediķei nācās ar to saskarties), es nokļuvu pie drausmīga secinājuma – ārsts, kurš regulāri izdara abortus, kļūst par īstu slepkavu-maniaku, un tas atspoguļojas ne tik vien, kā nogalināto bērnu skaitā. Lai gan, kā saka, kvantitāte bieži vien pāriet kvalitātē. Novērojot abortu ārstus, es nācu pie secinājuma, ka tādu cilvēku dvēseles mainās – var teikt, kļūst sātaniskas. Tās kļūst par vampīriem, kas slāpst pēc jaunām asinīm tāpat, kā rūdītiem slepkavām-maniakiem, kuri, mocot un nogalinot savus upurus, izjūt īpašu eiforiju, prieku un enerģijas pieplūdi. Slepkavu-maniaku psihe ir pamatīgi pētīta tiesu psihiatrijā, bet abortu ārstu kaismei pēc arvien vairāk un vairāk abortiem, nav pievērsta uzmanība. Vismaz literatūrā un internetā man nav izdevies neko atrast.

Ir zināms, ka slepkavība, asinsizliešana un upura ciešanas maniakam izraisa prieku un pat orgasmu. To pašu izjūt arī abortu ārsti. Parasti ginekologu, kurš praktizē abortus, uzskata par parastu personu, par parastu ārstu, kurš darbojas šādā grēcīgā specifikā. Un pilnīgi aizmirst par to, ka šī grēcīgā profesija noved pie visbriesmīgākās no cilvēka iekārēm – iekāres uz asinīm, izdarot slepkavību, gūstot baudu, iekāres, kas vairojas un prasa arvien vairāk un vairāk upuru. Šādiem ārstiem patīk izdarīt abortus. Es novēroju daudzus no šiem speciālistiem, ar daudziem par to esmu runājusi – un viņiem visiem piemita šāda iekāre, viņi pat izteica vienas un tās pašas frāzes. Es atceros kādu akušeri-ginekoloģi, kura strādāja slimnīcā vairāk nekā 20 gadus, viņa godīgi atzinās – es tiešām mīlu veikt abortus, bet man nepatīk pieņemt dzemdības. Tikai padomājiet par šiem vārdiem – nepatīk dzemdības! Tas ir naids pret jaunas dzīvības nākšanu pasaulē. Tā ir dvēseles sātanizēšanās. Es domāju, ka zemapziņas līmenī viņa dzemdībās juta katru sievieti kā tādu viņas abortārija potenciālo klientu, kas, nevis sagādāja viņai nogalināšanas prieku, bet gan dzemdēja bērnu.

Nevajag domāt, ka abortu ārsts nezina, ko viņš dara. Diemžēl, tas tā nav. Es saku “diemžēl” tāpēc, ka, ja cilvēki nezina, ko viņi dara, tas zināmā mērā atvieglo to atbildību. Diemžēl, šie ārsti ir labi informēti par to, ko viņi dara, un nevis tāpēc, ka tos informētu plašsaziņas līdzekļi vai garīdznieki. Viņi šīs zināšanas saņem kopā ar prieku un eiforiju no galvenā cilvēknīdēja – Sātana.

Reiz man abortārijā nācās noskatīties briesmīgu ainu. Ginekoloģe izdarīja vēlīnā termiņa sāļo abortu. Caur augļa plēvi, nolaižot augļūdeni, viņa sāka piepildīt dzemdi ar sāls šķīdumu, kam bija jāizsauc mākslīgas priekšlaicīgas dzemdības. Šajā vēlīnā termiņa laikā ir ar neapbruņotu aci skaidri redzamas bērna kustības. Kad dzemdē iepildīja sāls šķidumu, nogalinājamais bērns sarāvās tā, ka viņa mātes-slepkavas vēders palēcās un kratījās. Ārste, to redzot, saldkaisli pasmaidīja, sakot: “Redz, redz, jūt, ka viņu nobeigs, redz kā lēkā, bet nekas, ilgi viņš nelēkās”. Viņas seja izteica nenoslēpjamu eiforiju un nedabisku prieku.

Vēl es novēroju, kā ārsti, kuri darba dienā ir veikuši 10 – 12 abortus, ir nevis piekusuši no šī diezgan smagā un nogurdinošā “darba”, bet izjūt īstu enerģijas pieplūdumu un ir labā garastāvoklī. Bet, ja tiem pašiem ārstiem nācās pieņemt dzemdibas, tie to darīja ar tādu negribīgumu, it kā tie būtu spiesti kraut vagonus. Tas attiecas uz tiem ārstiem, kuri regulāri un pastāvīgi nodarbojas ar abortiem. Viņi tiešām sāk mīlēt savu “darbu” un neieredzēt dzemdības. Reiz man radās iespēja runāt ar ārsti-ginekoloģi, kura, kļuvusi ticīga, nožēloja savus grēkus. Viņa aizgāja no abortārija un nodarbojās tikai ar grūtniecēm. Viņa man stāstīja: “Man patika izdarīt abortus. Sākumā es nevarēju pilnībā saprast, kāpēc man tas patīk. Man šķita, ka es mīlu medicīnu, un tas ir mans aicinājums. Es nenodarbojos tikai ar abortiem, es arī ārstēju sievietes, operēju, izdarīju ķeizargriezienus utt, apturēju dzemdes asiņošanas un izglābu dzīvības. Bet, strādājot ginekoloģijā, es pieķēru sevi pie domām, ka visvairāk no visa tā man patīk aborti. Tad es it kā atpūtos un smēlos spēkus.”

Uz manu jautājumu, vai viņa zināja, ka aborts ir slepkavība, viņa atbildēja, ka izpratne nākusi ļoti drīz. Vai viņu mocīja sirdsapziņa tāpēc, ka viņa nogalina? Pēc viņas vārdiem, katru reizi viņa apklusināja savu sirdsapziņu ar dažādiem argumentiem, ko parasti lieto abortu aizstāvji. Šo argumentu ir tik daudz, ka par tiem varētu uzrakstīt veselu grāmatu. Bet īstais iemesls slēpās tur, ka viņa guva baudu un vairs nevarēja apstāties. Kad reiz ģimenes apstākļu dēļ viņa bija spiesta pārcelties uz mierīgu darbu sieviešu konsultācijā, viņa cieta absistencei līdzīgas mokas, dēļ tā, ka nu vairs nebija iespējams izdarīt abortus. Viņa mierināja sevi ar domu, ka tas ir tāpēc, ka viņa nav iecirkņa ārste, bet gan ķirurģe, ka viņai vajag operēt, bet dziļi sirdī saprata, ka tas bija dēļ abortiem. Viņa nevarēja tur strādāt, un atgriezās savā abortārijā. Tikai, kļuvusi ticīga, viņa tika ārā no šī elles apļa un mainīja dzīvi. Tagad šī pavecā sieviete ar labsirdīgo skatu ar šausmām atceras, ka reiz ir bijusi īsta maniakāla slepkava.

Ar šo rakstu es vēlos mudināt visus abortu pretiniekus vēl un vēl aizdomāties par to, cik svarīgi ir bez kavēšanās sākt apkarot šo ļaunumu. Klauvēt pie visām durvīm, organizēt demonstrācijas, piketēt abortārijus, izplatīt pretabortu materiālus.

Julija Sisojeva.
http://www.aborti.ru/content/Yuliya-Sysoeva-Abortnaya-eiforiya

Sākoties jaunajam gadam, stājusies spēkā Ungārijas jaunā konstitūcija, kas tika ratificēta pagājušā gada aprīlī. Rietumeiropas kreiso spēku elites reakcija ir krasi nelabvēlīga, lai neteiktu vairāk. Paziņojumu virsraksti skan aptuveni šādi: “Ungārija saka ardievas demokrātijai”. “Ungārija: Jaunā konstitūcija nostiprina diskrimināciju“.

Kas ir izraisījis tādas dusmas? Dažas jaunās konstitūcijas iezīmes:

… nedzimuša bērna dzīvība tiek aizsargāta kopš ieņemšanas brīža;
… laulība tiek definēta kā savienība starp vīrieti un sievieti;
… Valsts nosaukums tiek mainīts no “Ungārijas Republika” uz “Ungārija”, un, lai gan valsts joprojām ir republika, preambulā ir atsauces uz Szent Korona (ungāru monarhisko mantojumu), kā arī uz Dievu, kristietību, Tēvzemi un tradicionālām ģimenes vērtībām.

Jaunās Ungārijas konstitūcijas pieņemšana tiek nosaukta par cinisku varas sagrābšanas aktu, ko paveikusi FIDESZ – Ungārijas valdošās koalīcijas vecākā partija. Bet tas nebūtu galvenais iemesls Rietumeiropas elites dusmām.

Pat jaunās Ungārijas konstitūcijas visautoritārākie aspekti šķiet ļoti liberāli, salīdzinājumā ar daudzās Rietumvalstīs pastāvošajiem drakoniskajiem likumiem “diskriminācijas novēršanas” jomā, par kuriem “tiesību aizstāvji” joprojām klusē. Nav dzirdēts, ka viņi sūdzētos par to, ka reiz vācu drošības dienesti gandrīz slēdza liberāli konservatīvo laikrakstu “Junge Freiheit“, apsūdzot to domu noziegumos. Viņi nekad nav sūdzējušies par Norvēģijas tā saucamo “Rasisma paragrāfu“, kas paredz cietumsodu līdz trim gadiem ikvienam, kurš sabiedrībā veicina morālu pretstāvēšanu homoseksualitātei. Viņi negrieza zobus par situāciju britu demokrātijā, kad atklājās, ka Blēra valdība ir veicinājusi imigrāciju uz Apvienoto Karalisti nolūkā nodrošināt sev lojālu balsošanas bloku.

Nē, kreisie neienīst Ungārijas jauno konstitūciju tāpēc, ka tā būtu nedemokrātiska. Naids no tā, ka konstitūcijā tie saskata šķērsli vienam no viņu galvenajiem projektiem – kā to labi raksturojis amerikāņu žurnālists Marks Hakards: bijušā Austrumu Bloka kolonizācijai, lai pabeigtu to, ko reiz uzsāka padomju vara – attīrīt šo reģionu no tā kristīgā mantojuma un nacionālajām tradīcijām.

Human Rights Watch” uzbrūk ungāriem tādēļ, ka jaunā konstitūcija nodrošina “tiesības uz dzīvību no ieņemšanas brīža”, jo tas, lūk, varētu novest pie centieniem atcelt līdzšinējos Ungārijas abortu tiesību aktus un rezultātā radīt problēmas sievietēm (Cilvēktiesību Harta, kas pastāvīgi mainās, tagad acīmredzot ietver mātes tiesības uz viņas pašas bērna – piedodiet, politkorekti to mūsdienās jāsauc par “fetus” slepkavību). Turklāt, viņi sūdzas, ka konstitūcija ietver “laulības definīciju tikai starp vīrieti un sievieti, bet tas nozīmē, ka šāda veida laulība ir vienīgais veids, ko aizsargā valsts”, kas “liedz valsts aizsardzību LGBT “ģimenēm” un tādējādi ir pretrunā ar Ungārijas saistībām ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu.”

Šie apsūdzētāji ne tik vien kā neapspriež sociālkonservatīvus viedokļus par laulībām un abortiem, viņi pat negrib atzīt to eksistenci.  Sociālkonservatīvas nostādnes, jo īpaši, tad, ja tās ir iekļautas likumos, viņi neuzskata par kaut ko diskutējamu, bet gan par ļaunumu un fašismu, par kaut ko tādu, pret ko visiem labas gribas cilvēkiem būtu jāprotestē.

Vai tas ir “demokrātiski”? Protams, ka nē – tas ir pilnībā totalitāri. Bet te nav nekā pārsteidzoša. Kad mūsdienu kreisie, būdami absolūti pārliecināti par to, ka tikai viņi ir tie vispareizākie un vispatiesākie, spriež par “demokrātiju”, tie nedomā par tautas līdzdalību politiskajos procesos. Viņiem demokrātija ir tikai vēl viena frāze no viņu kreisuma neapšaubāmās hegemonijas leksikas. Un, kā jau minēts, viens no viņu galvenajiem pēdējo gadu projektiem ir bijusi šīs hegemonijas impēriskā paplašināšanās Austrumeiropā un šī projekta izplatīšanas līdzekļi – Eiropas Savienība un kreiso “cilvēktiesību” NGO u.c. grupas.

Bet jaunā Ungārijas konstitūcija rāda iepriecinošu zīmi – kolonizatori var saskarties ar stingrāku pretstāvēšanu, nekā to bija gaidījuši. Cerēsim, ka Ungārijai – valstij ar tās slaveno cīņās pret iebrucējiem kaldināto vēsturi arī tagad netrūks drosmes aizstāvēt savu Tēvzemi.

Pētera Bankovska raksts

http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/peteris-bankovskis/pa-pasauli-klist-spoks-gendera-ideologija#comments

Gabrielas Kubi raksts “Gendera aktualizācija – slepenā revolūcija” pirmoreiz publicēts 2008. gadā. Taču raksta aktualitāte tikai pieaug: turpinās vīrieša un sievietes identitātes graušana nolūkā veikt antropoloģisku revolūciju un šis process rada nopietnas ontoloģiskas un sociālas sekas. Samērā nesenie notikumi Spānijā, kad tiesa lēma, ka 15 – 16 gadus jauniem zēniem ir tiesības veikt sev dzimuma maiņas operāciju, liek secināt, ka baismīgā revolūcija pieņemas spēkā. Šo revolūciju baro viss tagadnes kultūras relatīvisms, kas tiecas noniecināt jebkuru stabilu identitāti. Tā ir kultūra, kuras ietvaros ideoloģija aicina vienādot zēnus un meitenes, ta ir kultūra, kas apgalvo, ka dzimums ir tikai konstrukts, ar ko var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Šajā gaisotnē pēdējos gados ir uzplaukusi gluži vai mode uz transseksuālismu un dzimuma maiņu, sevišķi jau attīstīto, bagāto valstu jaunatnes vidū. Arī pie mums nerimstas “geju, lezbiešu un transseksuāļu” centieni, izmantojot savu ārzemju domubiedru finansiālo un amorālo atbalstu, stiprināt savas pozīcijas, iefiltrējoties medijos, izglītības sistēmā, pats par sevi saprotams, kultūrā. Raksts, ko ievietoju šeit, ir samērā garš, taču ir vērts to izlasīt. Ceru, ka tas varētu kalpot par pamatu nopietnai disusijai, ne tikai anomnīmu komentāru, bet plašāku, pārdomātu viedokļu veidā.

Gabriela Kubi. Gendera aktualizācija – slepenā revolūcija

Pasauli paverdzina spoks – “gendera” spoks. Tikpat kā nevienam nav saprotama šī jēdziena nozīme, lai gan tas ir iesēdies daudzu prātos un stipri vien ietekmējis kā nacionālās, tā starptautiskās institūcijas. Gendera ideoloģijas plānos ir radīt jaunu cilvēku, kam citu brīvību starpā ir arī dzimuma un seksuālās orientācijas izvēles brīvība, respektīvi tiesības pēc savām iegribām izvēlēties, par ko būt: par vīrieti, sievieti, heteroseksuāli, homoseksuāli, lezbieti, biseksuāli vai transseksuāli. Šāds skatījums uz brīvību un seksualitti, tā vien šķiet, ar ANO, ES un vairuma Eiropas valdību gādību tiks dzīts bērnu galvās, jau, sākot ar bērnudārzu, un pēc tam skolas solā.

Vācijas politikā jau kopš 1999. gada gendera problemātikas aktualizācija ir kļuvusi par ikkatra valdības ministra Leitprinzip un Querschnittsaufgabe. Vācijas Zinātnes un izglītības ministrijas interneta lapā lasām: “Federālā valdība ir apstiprinājusi vienādu iespēju politiku, kas balstīta gendera dimensijas kā noteicoša principa un caurviju uzdevuma aktualizācijas politiskajā stratēģijā.Tādējādi federālā valdība līdzdarbojas procesā, kas norisinās visā pasaulē, un kura mērķis ir efektīvāka vienādu iespēju politikas īstenošana.”

Šīs jaunās ideoloģijas fasāde ir “vienlīdzība” starp vīrieti un sievieti. Lielāka vienlīdzība it kā sekmējot lielāku taisnīgumu. Turklāt nav pat šaubu ēnas par to, vai tiešām, pasludinot par vienlīdzīgiem tos, kas vienlīdzīgi būt nemaz nevar, iespējams dot kādu ieguldījumu nākotnes ekstraordināro izaicinājumu risināšanā. Taču aiz fasādes paslēpts totāls uzbrukums tikumiskajām normām, un par to mums ir jāpateicas Rietumu kultūrai.

Līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem vārds “genders” bija termins, ko vairākās valodās lietoja vārdu gramatiskās dzimtes atšķiršanai. Šo terminu pārķēra radikālās feministes, kuras parasti ietilpst starptautiskajās geju un lezbiešu organizācijās, lai attīstītu ideju par to, ka indivīda “dzimtei” (genderam) nav nekā kopīga ar bioloģisko dzimti. Šo feministu mācībā pausts, ka nav vis divas dzimtes, bet gan sešas vai vairākas, atkarībā no tā, kādas ir konkrētā indivīda seksuālās izvēles. Brīvai gendera izvēlei ir jākļūst par valdošo tendenci, un tas jāpanāk, izmantojot valdību atbalstu, kurām taču jāseko laika gara prasījumiem.

“No gendera dimensijas izrietošā perspektīva” neatzīst nekādas būtiskas vai iedzimtas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, neraugoties uz to, ka ikviena cilvēka organisma šūna ir vai nu vīrišķa vai sievišķa; gendera pieeja noniecina un ignorē neiroloģisko, medicīnisko, psiholoģisko un socioloģisko pētījumu rezultātus, kas skaidri norāda uz vīrieša un sievietes identitātes atšķirībām, uz katram dzimumam raksturīgo smadzeņu struktūru, hormonālo līdzsvaru, psihes uzbūvi un sociālo uzvedību.

Vispasaules sieviešu konference Pekinā 1995. gadā

Izrāvienu savos centienos virzīt “gendera perspektīvu” feministu un lezbiešu nevalstiskās organizācijas panāca Vispasaules sieviešu konferencē Pekinā 1995. gadā. Viņas labi apzinājās, ka sociālās pārmaiņas nevar īstenot, neizmainot retorikā lietoto leksiku. Un viņām konferences dokumentos izdevās vārdu “dzimte”, kas apzīmē dzimuma atšķirības, nomainīt ar vārdu “genders” – patiešām apbrīnojams stratēģisks gājiens.

“Ģimenes koalīcija” (Family Coalition) mēģināja tam turēties pretī, bet nesekmīgi. Šī koalīcija pauda protestu pret konferences noslēguma rezolūciju: “”Pekinas darbības platforma” ir tiešs uzbrukums lielākās daļas pasaules iedzīvotāju vērtībām, kultūrai, tradīcijām un reliģiskajai pārliecībai kā attīstības valstīs, tā ekonomiski plaukstošajās zemēs…Dokumentā nav pietātes pret cilvēka cieņu, tas vērsts uz to, lai sagrautu ģimeni, tas ignorē laulības institūciju, noniecina mātes instinkta svarīgumu, vilina uz pavedinošu seksuālo uzvedību, nekārtīgu dzimumdzīvi un tās izplatību pusaudžu vidē.”

”Pekinas darbības platforma” pēcāk pārtapa likumā. Drīz vien pēc Amsterdamas līguma (1999) un ES Nicas pamatiesību hartas (2000) pieņemšanas gendera dimensijas aktualizācija kļuva par obligātu priekšnoteikumu, ko balstīja kolosāli finansu resursi. Aborta jautājums automātiski iekļaujas šīs gendera dimensijas aktualizācijas globālajā dienaskārtībā. Ne mazākajā mērā neiespaidojusies no Eiropā notiekošajām epohālajām demogrāfiskajām pārmaiņām, Eiropas Padomes parlamentārā asambleja 2008. gada 16. aprīlī nolēma, ka visās 47 Padomē ietilpstošajās valstīs kā de jure, tā de facto ir jābūt tiesībām uz abortu.

Kultūras revolūcija

Vācijas universitātēs šobrīd ir 29 gendera pētījumu institūti – šis tirgus strauji attīstās, tā pieauguma tempi ir ievērojami. Gendera dimensijas pētījumi ir kārtīgi iesakņoti humanitārajās katedrās, un tie izplatās arī robeždisciplīnās. To nolūks ir likvidēt “patriarhālo un heteronormatīvo” izglītības saturu. Studenti atzīstas, ka “gendera perspektīvas” iesavināšana ir svarīga, lai sekmīgi nokārtotu eksāmenus un veidotu karjeru. Bez akadēmiskajām institūcijām ir arī neskaitāmas konsultāciju organizācijas, kā arī visvisādi citi veidojumi, ko finansē vai nu atsevišķas valstis vai ES, un kas izplata gendera ideoloģiju.

Vācijā politisko kontroli veic centrs, kas veidojas no federālās Ģimenes lietu ministrijas, starpresoru darba grupas gendera dimensijas aktualizācijai un Berlīnes Humbolta universitātes starpdisciplināro gendera pētījumu centra. Finansējums nāk no Ģimenes lietu ministrijas budžeta. Un, tā kā nav viegli mainīt pieaugušo uzskatus par seksualitātes formām, sevišķi tāpēc, ka šos uzskatus līdz nesenai pagātnei balstīja likums un sabiedriskā doma, šīs kultūras revolūcijas pamattrieciens ir vērsts pret jaunākajām paaudzēm – bērniem un pusaudžiem.

Daži jaunākie piemēri

2008. gadā Brazīlijā vispārizglītojošajās skolās no 1. līdz 9. klasei oficiāli tika ieviests priekšmets “seksuālā daudzveidība”. Valsts tālaika prezidents, sociālists Luiss Lula da Silva nosaucis “homofobiju” par “visperversāko slimību, kāda jelkad ir saindējusi cilvēka prātu.”

Vīnē bērnu aprūpes asociācija “Fun&Care” bērniem vada nodarbības, lai “paaugstinātu viņu jūtīgumu pret gendera dimensiju”, un māca viņiem “leksiku, kas atbilst šai dimensijai”. Zēni šajās nodarbībās saņem somiņas ar kosmētiku un princešu tērpus, meitenēm māca kliegt un pielietot fizisko spēku.

Berlīnē organizācija “Dissens e.V”, kas dibināta 1989. gadā, vērsta uz “gendera demokrātijas” attīstību, cita starpā, tīši graujot zēnos viņu vīrišķo identitāti.

Pēc tam, kad kādā Bavārijas bērnudārzā vairākkārt bērni seksuāli uzmācās cits citam, norūpētie vecāki tika informēti, ka bērniem ir tiesības uz seksualitāti, uz masturbāciju, uz spēlēm “ārstos”. Mēģināt izdarīt dzimumaktu, tā, lūk, esot normāla lieta, bērniem tas esot jāļauj.

“Bundeszentrale für gesundheitliche Aufklärung”, ka pakļauta Vācijas Ģimenes lietu ministrijai, izplatīja 650 tūkstošus brošūru vecākiem “Ceļvedis bērnu seksuālajā audzināšanā”. Brošūrā vecākiem tika ieteikts seksuāli stimulēt pašu bērnus. Masu informācijas līdzekļu spiediena rezultātā ministrija 2007. gada jūlijā tomēr bija spiesta norobežoties no šīm brošūrām un tās atsaukt.

Kas ir sekmējis gendera dimensijas pārtapšanu par valdošo ideoloģiju

Iemesli tam, kāpēc gendera ideoloģija tik ātri ir pārvērtusies par valdošo diskursu, jāmeklē marksismā. Markss un Engelss savulaik pamatoja bezšķiru sabiedrības, kas tiecas uz visu cilvēku vienlīdzību, utopiju. Jaunais totalitārisms darbojas, izmantojot to pašu veco “vienlīdzības” mānekli, uz kuru cilvēki tik labprāt krīt vienmēr, jo kopš Kaina laikiem cilvēka sirdī ligzdu sev ir savijusi skaudība. Tomēr, lai ko arī neteiktu, mēs taču labi zinām, ka neesam “vienlīdzīgi”. Nav šaubu, ka katra personība – radība – pati par sevi ir vienlīdzvērtīga Dieva, mūsu Tēva priekšā. Taču socālisti revolucionāri aizvien vienlīdzību noreducē līdz vienādībai, aizmirstot, ka vienveidība grauj mūsu cilvēcību, kuras būtība ir unikalitāte.

Līdzīgi kā agrākie utopiskie projekti, arī gendera ideoloģija tiecas radīt “jaunu cilvēku”, taču tā jau grib transformēt dziļākus slāņus nekā tie, uz kuru pārveidi pretendēja līdzšinējie “radītāji”. Programmu noformulēja jau Frīdrihs Engelss XIX gadsimtā: “Pirmais sociālais konflikts cilvēces vēsturē sakrīt ar antagonisma pieaugumu starp vīru un sievu monogamā ģimenē, bet pirmā apspiešana notika brīdī, kad vīrieši sāka uzkundzēties sievietēm.”.

No tā izriet, ka, lai likvidētu iedomāto šķirisko konfliktu starp vīru un sievu, ģimene ir jaiznīcina. Iepriekšējā gadsimta ietekmīgā feministe Simona de Bovuāra aicināja sievietes atbrīvoties no “mātišķuma verdzības” un izsludināja gendera revolūciju ar savu slaveno frāzi: “Par sievieti nepiedzimst, par to kļūst”. 1968. gada studentu nemieru intelektuālie tēvi Teodors Adorno, Makss Horkheimers, Herberts Markūze un Vilhelms Raihs šo kaujas saucienu atbalstīja “no flangiem”, sacerot teoriju par “autoritārās ģimenes” gāšanu un efektīvi propagandējot atteikšanos no “judeo-kristietiskās” dzimumu morāles par labu tā dēvētajai “seksuālajai atbrīvošanai”.

Tagad, kad kopš tā laika ir uzaugusi jau nedaudz vairāk kā viena paaudze, kļuvuši redzami rezultāti: gendera ideoloģija ir novedusi sabiedrību līdz absurda bezdibenim. Galvenā gendera ideoloģe Džūdita Batlere, profesore Kalifornijas universitātē un Eiropas starpdisciplināro pētījumu universitātē Šveicē, vienlaikus ir arī Starptautiskās geju un lezbiešu tiesību aizstāvības komisijas vadības sastāvā. Viņa sludina, ka”bioloģiskā dzimte” ir “normatīvs fantazms”, ko uzspiedis “heteroseksuālās hegemonijas režīms”.

Ja nu vīriešu un sieviešu bioloģiskā dzimumidentitāte ir iznīcināta, tad nekas vairs nevar traucēt dekonstruēt sociālās lomas un institūcijas. Tā kā neviens sociālais sektors nav brīvs no bipolārās seksualitātes ietekmes, par dekonstrukcijas mērķi ir jākļūst itin visām socālās dzīves sfērām: laulībai, ģimenei, tēva un mātes lomai, audzināšanai, valodai, darbam, kultūrai un reliģijai. Šo procesu dēvē par “gendera dekonstrukciju”. Universitāšu gendera pētījumu institūtu absolventiem tādējādi ir pieaudzis darba apjoms, un viņi patiešām dara daudz.

2008. gada 3. septembrī Eiropas Parlaments ar 504 balsīm “par” un 110 “pret” pieņēma “rezolūciju par mārketinga un reklāmas ietekmi uz vīriešu un sieviešu līdztiesības problēmas risinājumu” (A6-0199/2008). ES parlaments vēlas likumdošanas ceļā aizliegt tā dēvētos “attēlus, kas satur seksuālus stereotipus”. Ne reklāmā, ne mācību grāmatās, ne video un kompjūterspēļu produkcijā, ne internetā bērniem “kopš pirmajiem viņu socializācijas gadiem” nedrīkstēšot radīt sievieti pie plīts, tās vietā būs jārāda vīrietis; tas pats attieksies uz vīrieti pie automašīnas stūres, viņa vietā būs jāsēž sievietei. Vispirms tika izmainīta valoda, tagad tiek mainīta tēlu sistēma.

Eiropas Parlaments jūtas tā, it kā tam būtu piešķirtas tiesības sagraut pašu kultūras kodolu – sievietes un vīrieša identitātes atšķirību. To var nosaukt par savveida jaunlaiku svētbilžu grautiņu. Cilvēkus, kuri apgalvo, ka dzimumu polaritāte ir dabas dota, vai tādus, kuri vienkārši tic, ka Dievs cilvēkus ir radījis kā vīrieti un sievieti, uzskata par kristiešiem “fundamentālistiem”, kurus jāpiespiež apklust un pēc tam jāpadara nekaitīgus.

Tai pašā laikā Eiroparlamenta deputātiem nav intereses ar tādām pašām operatīvām metodēm aizsargāt sabiedrību no indīgā pornogrāfijas un vardarbības tvana. 35% no internetā lejuplādētajiem materiāliem ir pornogrāfiski, pasaules pornotirgus peļņa saniedz 57 miljardus dolāru gadā. Lūk, kur ir purvs, kurā zeļ gendera ideoloģija. Tur arī iemesls, kāpēc nav nekādas oficiālas pretdarbības šai ideoloģijai.

Kāpēc gan sievietes neredz to, ka viņu brīvība būt par sievām un mātēm tūlīt, tūlīt tiks nežēlīgi iznīcināta? Kāpēc vīrieši nesaprot, ka šaušalīgā dzimumu cīņa ir izraisīta ar nolūku atņemt viņiem spēku un identitāti, ka šī cīņa jau ir atņēmusi viņiem ievērojamu teritoriju, novedot pie jūtamas zēnu diskriminācijas audzināšanas procesā?

Totalitārisma jaunais tērps

Ideoloģija – ar šo terminu es apzīmēju melīgo domāšanu, kas kalpo mazākumam, kurš maskē savas īstenās intereses – sagrauj veselīgās sociālās struktūras un noved pie totalitārisma. Kristietība tikai nule kā mostas no bezgalīgas plauksmes, demokrātijas un reliģiskās brīvības maldu miega, bet ienaidnieks jau paguvis spert vairākus lielus soļus. Pateicoties melīgām birkām, tādām kā “tolerance”, “brīvība” un “nediskriminācija”, ienaidnieka ofensīva tiek akceptēta. Liekot lietā smalkas manipulācijas ar valodu, ienaidnieks panācis, ka opozīcija tiek pakļauta ostrakismam vai pat vajāta juridiski, vēl ne reizes nepaguvusi tā pa īstam rasties.

Izšķirīgu lomu šajā procesā spēlē Eiropas cilvēktiesību tiesa (ECT). Bijušais Vācijas federālais prezidents Romans Hercogs jau pirms kāda laika brīdināja, ka tiekot izskaloti pamati nacionālajai suverenitātei un demokrātijai, jo ECT spriedumi automātiski atceļ atsevišķo valstu likumus. Un tieši ECT ir gendera ideoloģijas spēka centrs.

Tie, kuri nostājas opozīcijā sabiedrības homoseksualizācijai, saskaras ar apmelošanu, ietekmes zudumu un profesionālu izolāciju. Latvijā pazīstamais gadījums, kad Eiroparlaments 2004. gadā atteicās apstiprināt ES komisāra amatā Roko Butiljoni, ir tikai viens no piemēriem, lai arī visai iespaidīgs. Var teikt, ka vārda brīvība vairs nepastāv.

Nicinājuma pilns neoloģisms “homofobija” jau kļūst par juridisku faktu, ko var inkriminēt opozīcijai. Šis termins realitāti apgriež ar kājām gaisā. Faktiski fobija taču ir patoloģisku baiļu stāvoklis. Vārds “homofobija” tiek lietots, lai pateiktu, ka tie, kas balsta savus uzskatus un uzvedību dabiskajos likumos un visām veselām sabiedrībam kopīgajos morāles likumos, ir psihopāti. Tos, kas apgalvo, ka seksualitāte, ja tā izpaužas kā vīrieša un sievietes mīlestības auglis laulībā un ir veltīta bērnu radīšanai, kalpo indivīdu, ģimenes un sabiedrības labklājībai, dominējošā elite mūsdienās uzskata par slimiem, pat reāli bīstamiem. Tāpēc viņi labākajā gadījumā jāpiespiež klusēt, liekot lietā jebkurus līdzekļus, kādi ir likuma rīcībā.

ES dokumentos “homofobija” tiek ierindota blakus rasismam, antisemītismam un ksenofobijai. Likumi, kas vērsti pret seksuālo minoritāšu diskirimināciju un naida kurināšanu pret tām (hate laws) jau eksistē vairākās valstīs, notiek cīņa par šādu likumu ieviešanu globālā mērogā. Jebkurš izteikums pret homoseksuālismu, vienalga, vai tas ir zinātniskā pētījumā vai Bībeles citātā, var tikt interpretēts kā naida kurināšana. Šie meli, kas tiek izplatīti aizvien plašāk – uz planētas iedzīvotājiem kopumā, rada tādu emocionālo gaisotni, ka cilvēkos vairs nav vēlmes protestēt pret to, ka par kriminālu pārkāpumu tiek nosaukta cīņa pret sabiedrības homoseksualizāciju.

2006. gada 18. janvāra rezolūcijā B6-0025/2006 Eiropas Savienība pauž apņēmību “izskaust” homofobiju ar “audzinošiem līdzekļiem, tādiem kā informatīvas kampaņas skolās, universitātēs un masu medijos, ar likumdošanas un administratīviem līdzekļiem”. ”Izlēcieni, kuros konstatējama homofobija un kūdīšana uz diskrimināciju, ir operatīvi jāsoda. Cīņu pret homofobiju jānodrošina ar atbilstošu finansējumu no 2007. gada budžeta”. “Process ir rūpīgi jāuzrauga”, un “par katrā dalībvalstī pieļautiem trūkumiem šīs rezolūcijas īstenošanā ir jāziņo Eiropas Parlamentam”. Lūk, kā sevi piesaka totalitārisma gars.

Pretošanās

Līdz šim nekādas pretošanās faktiski nav bijis. Vairumam Zemeslodes iedzīvotāju teiciens “gendera dimensijas aktualizācija” vispār nav pazīstams. Tā ir tāda klusa revolūcija: no augšas uz leju un no iekšienes uz āru. Nav notikušas nekādas debates masu medijos, nav pieņemts neviens pareizs parlamenta lēmums sakarā ar šīm notiekošajām izmaiņām sociālās realitātes nervu centros, piemēram, saistībā ar to, kas saistīts ar skolēnu – bērnu un pusaudžu – audzināšanu.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tauta tik miglaini nojauš notiekošās pārmaiņas, neraugoties uz to, ka vairumam cilvēku šī stratēģija ka tāda vispār nav pieņemama. Katrs, kurš ar to saskārsies, piemēram, ja kāda iestāde sāks funkcionēt atbilstoši gendera politikai, tūdaļ nepastarpināti un personiski uzzinās, ka par viņa pretošanos šai politikai draudēs nopietnas sankcijas.

Masu informācijas līdzekļi, kuriem demokrātijas apstākļos vajadzētu pildīt sargsuņa lomu, patiesībā vairumā gadījumu ir šīs revolūcijas aģenti. Neviens mūsdienās nenonāk cietumā par to, ka kādam ir sabojājis reputāciju, ja šī sabojāšana ir nākusi par labu revolūcijai. Tie, kuri vada masu informācijas līdzekļus, nebaidās palikt bez darba par to, ka viņu mediji vajā disidentus, taču viņi nopietni riskēs, ja mēģinās stāties pretī “lezbiešu, geju un transseksuāļu” kustībai.

Gendera ideoloģijas upuri

Ideoloģijas rada upurus. Aizvadītais gadsimts ar uzviju parādīja, ka revolucionāri mēģinājumi radīt “jaunu cilvēku” ved uz totalitāru apspiešanu, kas cilvēku sagrauj. Kādi ir gendera ideoloģijas upuri?

Gendera ideoloģija:

cīnās pret veselo aprātu, jo noliedz bioloģiskās, psiholoģiskās un sociālās atšķirības starp vīrieti un sievieti;

cīnās pret sievietēm, jo uztiepj vīriešveidīgu sievietes tēlu, ko popularizē feministes, un fiziski un morāli noniecina mātes sūtību;

cīnās pret vīriešiem, jo meitenes un sievietes sistemātiski tiek izvirzītas privileģētā stāvoklī, kamēr vīriešu ietekme mazinās vīriešu feminizācijas rezultātā;

cīnas pret vīrieša un sievietes vienību laulībā un pret viņu kopsadarbību, kas ir nepieciešama, lai varētu kalpot nākamībai;

cīnās pret vēl nedzimušo bērnu, jo sludina, ka aborts ir “cilvēka tiesības”;

cīnās pret bērnu, jo sagrauj ģimeni, kas ir tik nepieciešama veselas personības veidošanai un kultūras un ticības tālāknodošanai;

cīnās pret ģimeni, jo ideoloģiski, sociāli un fiziski sagrauj tās eksistences pamatus;

cīnās pret zinātnes ideāliem – patiesīgumu un saprātīgumu, jo pārvērš zinātni par ideloģijas kalponi un nelietīgi izmanto tās resursus, lai uztieptu tai mērķus, kas transformē sabiedrību;

cīnās pret vārda brīvību masu saziņas līdzekļos un zinātnē, apspiežot viedokļus, kas atšķiras no gendera ideoloģijai vēlamā;

cīnās pret demokrātiju, jo ar valsts varu tiecas kopīgo labumu upurēt par labu mazākuma interesēm;

cīnas pret Dievu un pret Universa kārtību.

Ideoloģijas nekalpo cilvēka esības īstajam labumam, tās tiecas pārradīt cilvēku, lai tas kalpotu ideologu interesēm. Taču tikai cilvēka Radītājam – Dievam – ir tiesības un vara pārradīt savu radījumu no jauna.

Notiek cīņa pret pašu galveno cilvēkā. Bībeles pirmajās lappusēs lasām: “Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja” (Rad 1, 27). Dievs radīja cilvēku ar bipolāru seksualitāti, jo pieredzē pārdzīvota nepieciešamība sevi papildināt mudina mūs iziet no sevis paša pretī citai cilvēciskai būtnei, tādējādi transcendējot sava “es” robežas.

Būdami Dieva attēls, mēs esam aicināti mīlēt, un tikai mīlot mēs varēsim iemantot mieru un prieku.


Как исчезают цивилизации. Krievu valodā.


Wade Davis par apdraudētajām kultūrām

http://tencinusarunas.wordpress.com/2010/06/15/wade-davis-par-apdraudetajam-kulturam/

(Kādreiz, 80.gadu beigās es, būdams Vides aizsardzības kluba biedrs, klusībā prātoju par “etnoekoloģiju” – dzīvesveidu dažādības kā kultūras vērtības – mājīguma aizsardzību.

Mēģināju pat publicēt kaut kur rakstiņu, bet neatceros, ka būtu redzējis to publicētu. Toreiz sākās karsts laiks sabiedrībā, un diez vai kāds to izdzirdēja. Tagad ar diezgan baisām gan viltusglobālistu, gan pārkrievotāju, gan bībelstāstu interpretātoru manipulācijām esam pārpotēti ar tramīgumu pret nacionālismu un līdzīgām lietām. Nestrīdēsimies par pretrunām globālismā, bet veselais saprāts taču jums kaut ko saka?
Wade Davis ir ticis aprakstīts kā “rets salikums no zinātnieka, izglītota cilvēka, dzejnieka un visu dzīves dažādību dedzīga aizstāvja. Deiviss, Harvardā mācījies etnobotānists, uzskata, ka cilvēces dižākais mantojums ir “etnosfēra”, biosfēras kulturālais līdzinieks un “visu domu un sapņu, mītu, ideju, iedvesmas, nojautu kopsumma, ko cilvēces iztēle radījusi kopš apziņas rītausmas.” Pašlaik Deiviss kalpo Ekotrast (Ecotrust – dabas un pieminekļu aizsardzības organizācija) un citu nevalstisko organizāciju padomēs, aizstāvot dažādību. Viņš ir arī līdzdibinātājs trīsmēnešu interneta žurnālam “Apdraudētās kultūras” (Cultures on the Edge), kas vērsts uz apdraudētu kopienu apzināšanu.
Latvijas vārdu šajā runā neatradīsit. Latvieši ir, no vienas puses, savas valsts saimnieki, kas atbildīgi par, piemēram, krievu etnosa saglabāšanu Latvijā (smiekli caur asarām), no otras puses, ir gandrīz jau zaudējuši tos senču viedības dziļumus un to dabisko dzīvesveidu, kādu piesauc šīs runas autors.

“Un šajā kristālskaidrajā pirmās rīta blāzmas brīdī, kad Saule sāk pieliet ar gaismu pārvarīgi skaistās ainavas nogāzes, pēkšņi katrs no viņiem (indiāņiem) apjēdz vispārīgo, tiek apstulbinošas līksmes iesvētīts.”

Līgo tradīcija ir atnesusi līdz mūsdienām kripatu no kaut kā līdzīga. Ko mēs ar to darām? Latviešu valoda ir vai vienīgais, kas palicis, bet to plucina gan Krievijas piektā kolona, gan Eiropas eksperimentātori jaunajās malienēs, gan informācijas pasaules realitātes, gan pašmāju “modernisti”. Atcerēsimies tomēr, ka tā vienīgā “Dieva dotā” kopīgā pasaules valoda pirmsbībeles laikos bija šumeru, Vecās derības laikos – jūdu, Jaunās derības laikos – grieķu, romiešu, tad vācu, tad krievu, tad angļu … I.L.)


Zināt, viens no ceļojumu spēcīgākajiem priekiem un viena no etnogrāfiska pētījuma sajūsmām ir izdevība dzīvot starp cilvēkiem, kuri nav aizmirsuši senos ceļus, kas vējā vēl jūt savu pagātni, satausta to lietus pulētos akmeņos, sagaršo augu rūgtajās lapās. Vien zināt, ka Jaguāra šamaņi vēl ceļo viņpus Piena Ceļa, vai ka inuītu vecajo mīti vēl atbalsojas prātos, vai ka Himalajos budisti vēl seko Dharmas (pareizas dzīves likumu) elpai, nozīmē antropoloģijas galveno atklājumu, un tas ir ideja par to, ka pasaule, kurā dzīvojam, nepastāv kaut kādā absolūtā ziņā, bet ir tikai viens no īstenības modeļiem, viena no adaptīvu izvēļu kopumiem, ko pirms daudzām paaudzēm tomēr veiksmīgi veidojuši mūsu priekšteči, iznākums.

Un.protams, mums visiem ir viens un tas pats adaptīvs imperatīvs, dots priekšnoteikums. Mēs visi esam dzimuši. Mēs visi ienesam savus bērnus pasaulē. Mēs ejam caur iesvētīšanas ritiem. Mums ir darīšana ar nepielūdzamu šķiršanos caur nāvi, tā ka nav jābrīnās, ka mēs visi dziedam, mēs visi dejojam, mums visiem ir māksla.

Bet interesanta ir šī katras kultūras neatkārtojamā dziesmas modulācija, dejas ritms. Vai tie būtu penani (nomadi aborigēni, iezīmīgi ar savu “molong’” praksi, kas nozīmē nekad neņemt vairāk kā nepieciešams) Borneo mežos, vai Voodoo mācekļi Haiti, vai karavīri Kaisutas tuksnesī Ziemeļkenijā, vai kurandero (tautas dziednieki) Andu kalnos, vai karavānu mītnē Sahāras vidienē. Tas var būt nejaušs ceļa biedrs tuksnesī pirms mēneša, vai īsts jaku gans Džomolungmas, Everesta, pasaules mātes-dieves nogāzēs.

Visi šie cilvēki mums māca, ka pastāv citi esamības veidi, citi domāšanas veidi, citi savas vietas uz Zemes atrašanas veidi. Un šī ir tāda ideja, ja jūs par to domājat, tā var pildīt jūs ar cerību. Pasaules kultūru miriādes kopā veido garīgās dzīves tīklu, kas aptver mūsu planētu, un tas planētas labklājībai ir tikpat nozīmīgi kā patiešām dzīvības bioloģiskais tīkls, ko pazīstam kā biosfēru. Un jūs varat par šo kultūru tīklu domāt kā par etnosfēru, un varat šo etnosfēru definēt kā visu domu un sapņu, mītu, ideju, iedvesmas, nojautu kopsummu, ko cilvēces iztēle radījusi kopš apziņas rītausmas. Šī etnosfēra ir cilvēces dižais mantojums. Tā ir visa, kas esam un visa, kas varam būt kā pārsteidzoši zinātkāra suga, simbols.

Un tāpat kā ir smagi grauta biosfēra, ir arī etnosfēra – un ja kas, daudz lielākā mērā. Neviens biologs, piemēram, neiedrošinātos domāt, ka 50 vai vairāk procenti sugu ir bijušas vai ir uz izzušanas robežas, jo tas vienkārši nav tiesa, un tomēr – visapokaliptiskākais bioloģiskās daudzveidības scenārijs tik tikko tuvojas tam, ko zinām par visoptimistiskāko scenāriju attiecībā uz kultūras daudzveidību. Un tā svarīgs rādītājs, protams, ir valodu izzušana.

Kad katrs no mums šajā zālē ir dzimis, uz planētas tika runāts 6000 valodās. Valoda nav tikai vārdnīcas saturs vai gramatikas likumu krājums. Valoda ir cilvēka gara uzliesmojums. Tā ienes pasaulē katru īpatnēju kultūru. Katra valoda ir sensenis kopts prāta mežs, ūdensšķirtne, doma, garīgo iespēju ekosistēma.

Un no šīm 6000 valodām tagad, kad sēdam šodien te Monterejā, lielā puse vairs netiek čukstēta bērnu ausīs. Tās vairs netiek bērniem mācītas, kas pavisam nopietni nozīmē, ja nekas nemainās, tās jau ir mirušas. Kas var būt vēl vientuļāk kā būt klusuma apņemtam, būt pēdējam, kas runā savu valodu, palikt bez iespējas nodot tālāk senču viedību vai priecāties par bērnu apsolījumu? Un tomēr, šis baisais liktenis patiešām ir kāda kaut kur uz Zemes bēdīgais stāvoklis apmēram ik otro nedēļu, jo katrās divās nedēļās nomirst kāds vecajais, kurš aiznes sev līdzi kapā pēdējās senas valodas zilbes.

Un es zinu, ka te ir daži no jums, kas saka, “Nu, vai tad tā nav labāk? Vai tad pasaule nebūtu labāka, ja mēs visi runātu tikai vienā valodā?” Un es atbildu, “Lieliski, lai tā ir jorubiešu valoda. Lai tā ir kantoniešu valoda. Lai tā ir kogi valoda.” Un jūs pēkšņi atklājat, kā būtu, ja nevarētu runāt savā valodā.

Un tā, tas, ko vēlos izdarīt kopā ar jums šodien, ir it kā paņemt jūs līdzi ceļojumā pa etnosfēru – īsā ceļojumā caur etnosfēru, lai sāktu sniegt jums sajūtu par to, kas īstenībā tiek zaudēts. Vēl, šeit ir daudzi no mums, kuri it kā piemirst, ka tad, kad es saku “dažādi esamības veidi”, es tiešām domāju dažādus esamības veidus.

Ņemsim, piemēram, šo barasanu bērnu Ziemeļrietumu Amazonē, no anakondas tautas, kas tic, ka ir mītiski radušies no piena upes austrumos svētas čūskas vēderā. Vēl, šie ir ļaudis, kas apziņas līmenī neatšķir zilo krāsu no zaļās, jo debesu kopols tiek pielīdzināts meža kupolam, no kā šie ļaudis ir atkarīgi. Tiem ir neparasta valoda un precību noteikumi, ko sauc par lingvistisko eksogāmiju: jāprec ir kādu, kas runā citā valodā. Un tas viss sakņojas mitoloģiskā pagātnē; vēl dīvaina lieta ir, ka šajās garajās mājās, kur jauktu laulību dēļ tiek runāts sešās vai septiņās valodās, jūs nekad nedzirdēsit kādu, kas mācās valodu. Viņi vienkārši klausās un sāk runāt.

Vai viena no visvaldzinošākajām ciltīm, kādā esmu dzīvojis, vaorani (Waorani) Ekvadoras ziemeļaustrumos, pārsteidzoši ļaudis, pirmā mierīgā saskarsme ar kuriem ir notikusi 1958.gadā. Pieci misionāri 1957.gadā mēģināja uzņemt sakarus un izdarīja nopietnu kļūdu. Viņi nolaidās no gaisa ar astoņām vai desmit glancētām fotogrāfijām, teiksim, kā ar draudzīgu žestu, aizmirstot, ka šie lietusmeža cilvēki nekad nav redzējuši neko divdimensionālu savās dzīvēs. Tie pacēla šīs fotogrāfijas no meža zemsedzes, mēģināja skatīties otrā pusē, lai atrastu telpisku veidolu, neko neatrada, un nosprieda, ka tās ir nelabā vizitkartes, un tā viņi ar šķēpiem šos piecus misionārus nodūra. Bet vaorani nedūra ne tikai svešiniekus. Tie sāka nodurt cits citu. 54 procenti no viņu mirstības bija no tā, ka tie nodūra cits citu. Mēs izpētījām radurakstus astoņas paaudzes atpakaļ un atradām divus dabiskas nāves gadījumus, un kad mēs izdibinājām no viņiem kaut ko par to, viņi atzinās, ka viens viņu biedrs bija palicis tik vecs, ka nomiris no vecuma, tā ka viņiem ir nācies nodurt viņu pēc tam. (Smiekli) Bet tajā pat laikā viņiem bija pārsteidzoši vērīgas zināšanas par mežu. Viņu mednieki spēja saost zvēra urīnu 40 soļu attālumā un pateikt, kāds zvērs to atstājis.

80.gadu sākumā es saņēmu gluži pārsteidzošu uzdevumu, kad mans Harvardas profesors man jautāja, vai es nevēlētos doties uz Haiti, iefiltrēties slepenajās kopienās, kas bija diktatora Divaljē un viņa militārās milicijas spēka (Tonton Macoutes) pamats, un dabūt indi, ko lietoja, lai radītu zombijus. Lai no sensācijas dabūtu ārā jēgu, man, protams, bija kaut kas jāsaprot par šo nozīmīgo Vodoun (arī Voodoo – pēc vispārēja ieskata – galvenokārt Karibu zemēs praktizēta reliģija, kas ietver burvestības un amnimistiskas dievības) reliģiju, un Voodoo nav melnās maģijas kults. Pretēji, tas ir sarežģīts metafizisks, pārpasaulīgs pasaules uzskats. Tas ir interesanti. Ja es jums jautātu nosaukt pasaules lielās reliģijas, ko jūs teiktu? Kristietība, islāms, budisms, jūdaisms, nav svarīgi.

Vienmēr ārpusē tiek atstāts viens kontinents, pieņēmums, ka Āfrikā lejpus Sahāras nav bijušas reliģiskas ticības. Nu protams, bija, un Voodoo ir vienkārši destilāts no šīm ļoti dziļajām reliģiskajām idejām, kas parādījās verdzības laikmeta traģiskajā diasporā. Bet ļoti interesantu Voodoo reliģiju dara tās dzīvās attiecības starp dzīvajiem un mirušajiem. Dzīvie rada garus. Garus var izsaukt no Lielo Ūdeņu apakšas, ļaujoties dejas ritmam, lai uz mirkli pārvietotu dzīvo dvēseli, reliģijas praktizētājam uz šo īso spožo brīdi kļūstot par dievu. Tāpēc Voodoo praktizētāji saka: “Jūs baltie ejat baznīcā un runājat par Dievu. Mēs dejojam templī un kļūstam par Dievu.” Un aizgrābtībā tu esi gara pārņemts; kā gan tevi tad var ievainot? Tā jūs varat redzēt viņu pārsteidzošās demonstrācijas: Voodoo praktizētāji transa stāvoklī neskarti tur rokās kvēlošas ogles, drīzāk pārsteidzoša prāta spējas demonstrācija ietekmēt ķermeni, kas to iztur, ārkārtīga uzbudinājuma ierosināts.

Tagad, no tautām, kurās es esmu bijis, visneparastākie ir kogi Sjerra Nevada de Santa Marta Kolumbijas ziemeļos. Pēcteči senajai Tairona civilizācijai, kas reiz aizņēma Karibu jūras piekrastes Kolumbijas līdzenumu: izvairoties no iekarošanas šī tauta atkāpās nošķirtā vulkāniskā kalnu masīvā, kas paceļas pār Karibu jūras piekrastes līdzenumu. Šajā noasiņojušajā kontinentā vienīgi šo tautu spāņi nekad nav iekarojuši. Līdz šai dienai tie ir palikuši rituālas priesterības vadīti, bet mācīšana par priesteri ir diezgan ārkārtēja. Jaunie mācekļi triju vai četru gadu vecumā tiek izņemti no ģimenēm un uz 18 gadiem nošķirti krēslainā akmens būdu pasaulē pie ledāja sākuma. Divus deviņu gadu posmus, kas ar nodomu noteikti, lai atdarinātu deviņus grūtniecības mēnešus, ko tie pavadījuši dabiskajā mātes dzemdē, tagad tie tēlaini pavada dižās mātes dzemdē. Un visu šo laiku tie ir atšķirti no savas sabiedrības kultūras vērtībām, vērtībām, kas uztur pārliecību, ka viņu un tikai viņu lūgsnas uztur kosmisko – jeb varētu teikt – ekoloģisko līdzsvaru. Un šās dīvainās iesvētīšanas, iniciācijas beigās kādu dienu tie tiek pēkšņi izņemti ārā un pirmoreiz savās dzīvēs, 18 gadu vecumā, ierauga saullēktu. Un šajā kristālskaidrajā pirmās rīta blāzmas brīdī, kad Saule sāk pieliet ar gaismu pārvarīgi skaistās ainavas nogāzes, pēkšņi katrs no viņiem apjēdz vispārīgo, tiek apstulbinošas līksmes iesvētīts. Un priesteris pakāpjas atpakaļ un saka, “Redzat? Tiešām ir tā, kā es jums teicu. Tas ir tas skaistais. Jūsu daļa ir to pasargāt.” Tie sauc viņu par vecāko brāli un saka, – “Mēs, kas esam jaunākie brāļi, esam tie, kas atbildīgi par pasaules nesagraušanu”.

Jā, šis iesvētību līmenis kļūst ļoti nozīmīgs. Katrreiz, kad domājam par iezemiešiem un ainavu, mēs vai nu atminamies Ruso un cildenā mežoņa veco neticamo stāstu, kas tā vienkāršībā ir domu rasists, vai citādi, mēs atminamies Toro un sakām, ka šie ļaudis ir tuvāki Zemei kā mēs. Jā gan, iezemieši nav nedz jutelīgi, nedz nostaļģijas nogurdēti. Daudz istabu nav nedz Asmatas malārijas purvos, nedz Tibetas stindzinošajos vējos, bet viņi tomēr ir cauri laikiem un ritiem izkaldinājuši tradicionālu noslēpumainu stāstu par Zemi, stāstu, kas nepamatojas vis uz domu par pašapzinātu tuvību tai, bet uz daudz netveramāku nojautu: ideju, ka pati Zeme var pastāvēt tikai, ja tās dzīvības dvašu uztur cilvēku apzinīgums.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mazs bērns no Andiem, kurš audzināts ticēt, ka šis kalns ir Apu gars, kas noteiks viņa vai viņas likteni, būs pilnīgi citādāks cilvēks un tam būs citāda attieksme pret vietējiem resursiem, nekā mazam bērnam no Montānas, kurš audzināts ticēt, ka kalns ir akmeņu kaudze, gatava raktuves ierīkošanai. Vai tas ir gara mājoklis vai rūdas kaudze, ir nenozīmīgi. Interesanta ir tēlainība, kas nosaka attiecības starp cilvēku un dabas pasauli. Esmu Britu Kolumbijas mežos audzināts, ka šie meži pastāv izciršanai. Tas mani ir padarījis par citādāku cilvēku kā mani draugi no Kvagiultas (Kwagiulth – indiāņu ciems Britu Kolumbijā), kuri tic, ka šie meži ir Huksvukv (Huxwhukw – mītisks milzu cilvēkēdājs putns) mājoklis, un Debesu Līkā Knābja (Crooked Beak), un cilvēkēdāju garu, kas mājo pasaules ziemeļos un dienvidos, mājoklis, garu, ar kuriem viņiem ir jāsadarbojas savas Hamatsa iesvētīšanas laikā.

Ja jūs sāktu aplūkot domu, ka šīs kultūras var radīt atšķirīgas īstenības, jūs sāktu saprast dažus no viņu ārkārtējiem atklājumiem. Ņemsim šo augu. Šo fotogrāfiju es uzņēmu pagājušā gada aprīlī Ziemļrietumu Amazonē. Tas ir ajahuaska (ayahuasca), par ko daudzi no jums ir dzirdējuši – visiedarbīgākais psīhoaktīvais līdzeklis šamaņu rīcībā. Interesantu ajahuasku dara nevis šā līdzekļa nepārprotamais farmakoloģiskais potenciāls, bet tā pagatavošana. Īstenībā tas ir pagatavots no diviem dažādiem avotiem. No vienas puses tā ir koka liāna, kas satur beta-karbolīna, harmīna, harmalīna, saudzīgu halucinogēnu virknes. Ieēst tikai tās stīgu ir drīzāk kā gūt apziņā kādu zilganu neskaidru dūmaku, bet to sajauc ar kafijas ģints krūma, ko sauc par psihotria viridis (Psychotria viridis), lapām. Šis augs satur kādu ļoti spēcīgu triptamīnu (tryptamines), kas ir ļoti līdzīgs smadzeņu seratonīnam (dimethyltryptamine, 5-methoxydimethyltryptamine). Ja esat redzējuši, Janomami indiāņi (Yanomami) savu šņaucamo ievelk caur nāsīm, šo vielu, – tā ir pagatavota no vairākiem augiem, kas arī satur methoxydimethyltryptamine. Iesūkt šo pūderi pa nāsīm, ir drīzāk kā tikt sašautam no kramenīcas stobra, kādi ir sarindoti baroka gleznojumos, un iekrist elektrības ezerā. (Smiekli) Īstenību tas nekropļo, tas izraisa tās izšķīšanu.

Īstenībā es mēdzu strīdēties ar savu profesoru Richard Evan Shultes – cilvēku, kurš ar savu maģisko sēņu atklāšanu Meksikā 1930.-ajos gados iededza psīhodēlisko ēru. Es mēdzu strīdēties, ka šos triptamīnus (tryptamines) nav iespējams klasificēt kā halucinogēnus, jo kad esi tā ietekmē, mājās vairs nav neviena, kas halucināciju novērotu. (Smiekli)

Bet lieta ar triptamīniem ir tāda, ka tos nevar uzņemt ar muti, jo tie tiek denaturēti ar enzīmu, sauktu par monoamīna oksidāzi (monoamine oxidase (MAO)), kas dabiskā veidā atrodas cilvēka zarnās. Ar muti tos var uzņemt tikai savienojumā ar kādu citu ķimikāliju, kas denaturē MAO. Tālāk, apbrīnojamā lieta ir, ka beta-karbolīni, ko satur šī liāna, ir MAO inhibītori, tieši kuri ir nepieciešami triptamīnu ierosināšanai. Tagad jūs varētu jautāt. Kā florā ar 80000 vaskulāru augu (cotyledonous) sugām šie ļaudis atklāj divus morfoloģiski nesaistītus augus, kas, šādi kombinēti, rada bioķīmisku versiju, kurā apvienotais ir vairāk kā sastāvdaļu summa?

Nu labi, mēs šādos gadījumos lietojam šo lielo eifēmismu “mēģinājumu un kļūdu metode”, kas ir atzīts kā bezmērķība. Bet tu vaicā indiāņiem, un viņi teic: “Augi runā ar mums.”

Labi, ko tas nozīmē? Šai ciltij, kofaniem, ir 17 ahuaskas variācijas, mūsu acīs viena suga, bet kuras visas tie atšķir mežā lielā attālumā. Un tad tu vaicā, kā viņi veido savu taksonomiju, klasifikāciju, un viņi saka, “Es domāju, ka tu zini kaut ko par augiem. Prātoju, vai tu nezini visas lietas?” Un es teicu, “Nē.” Izrādās, ka tu ņem katru no šīm 17 varietātēm pilnmēness naktī, un tās tev dzied dažādos veidos. Jā, tas nedos tev Harvardas filosofijas doktora grādu, bet tas ir daudz aizraujošāk kā skaitīt putekšņlapiņas. (Aplausi)

Tagad problēma – problēma ir tāda, ka pat tie no mums, kas ir līdzjutīgi iezemiešu tautām, redz tos kā dīvainus un krāšņus, bet kaut kādā mērā palikušus vēstures nomalēs, kamēr īstā pasaule, tas ir, mūsējā, virzās tālāk. Patiesība ir tāda, ka 20.gadsimtu pēc 300 gadiem atcerēsies nevis pēc tā kariem vai tehnoloģiskajiem jaunievedumiem, bet gan kā ēru, kurā esam stāvējuši malā un vai nu aktīvi atbalstījuši vai pasīvi pieņēmuši masveidīgu planētas bioloģiskās un kulturālās daudzveidības iznīcināšanu. Problēma nav pārmaiņās. Visas kultūras visos laikos ir pastāvīgi bijušas iesaistītas dejā ap jaunām dzīves iespējām.

Un problēmas nav pašās tehnoloģijās. Siu indiāņi nepārstāja būt siu indiāņi, kad nolika šaujamloku un bultas, ne vairāk kā amerikāņi, kad tie nolika malā zirgu un ratus. Ne pārmaiņas vai tehnoloģijas apdraud etnosfēras integritāti. Tā ir vara. Rupjā kundzības seja. Kur vien raugāties pasaulē, jūs atklājat, ka nav kultūru, kuras būtu nolemtas iznīkt. Tās ir dinamiski dzīvojošas tautas, ko no pastāvēšanas izstumj zināmi spēki, kurus tās nespēj pieņemt. Tā var būt brēcoši neprātīga penanu – Dienvidaustrumu Āzijas, Saravakas klejotājtautas, kas brīvi paaudzēm dzīvojusi mežā, dzimtās zemes mežu iznīcināšana, un kuri tagad visi spiesti kalpot vai prostituēt upes krastos, kur pašu upi var redzēt pieduļķotu ar sanesām, kas, šķiet, nes pusi no Borneo salas uz Dienvidķīnas jūru, kur japāņu kravas kuģi karājas augstu pie apvāršņa, gatavi piepildīt tilpnes ar neapstrādātiem baļķiem, kas zāģēti viņu mežā. Vai janomami gadījumā, – tās bija slimības, kas ienāca līdz ar zelta atklāšanu.

Vai, ja dodamies Tibetas kalnos, kur nesen esmu veicis daudzus pētījumus, redzam, ka tā ir politiskās kundzības rupjā seja. Zināt, genocīds, tautu fiziska iznīcināšana, tiek vispārīgi nosodīts, bet etnocīds – tautu dzīvesveida iznīcināšana ne vien nav nosodīts, bet ir vispārējs – daudzviet tas tiek godāts kā daļa no attīstības stratēģijas. Un jūs nesapratīsit Tibetas sāpes, kamēr nestaigāsit pa tās zemi. Reiz es kopā ar jaunu kolēģi ceļoju 6000 jūdzes no Čengdu Rietumķīnā caur dienvidaustrumu Tibetu līdz Lhasai, un tikai, nonācis Lhasā, es sapratu, kas slēpjas aiz statistikas, kuru dzirdam. 6000 svētu pieminekļu ir pārvērsti putekļos un pelnos. Kultūras revolūcijas kadri ir noslepkavojuši 1,2 miljonus cilvēku. Šā jaunā vīrieša tēvs bija nodēvēts par Pančen Lamu. Tas nozīmēja, ka viņš Ķīnas iebrukuma laikā tika nekavējoties nogalināts. Viņa tēvocis ar Viņa Svētību bēga ārā no savas zemes, Nepālai pieņemot viņa tautu. Viņa māte bija ieslodzīta atalgojumam par to, ka bija noziegusies būt turīga. Viņš tika slepus ienests cietumā divu gadu vecumā, paslēpts zem svārku stērbelēm, jo viņa nespēja palikt bez viņa. Māsa, kas šo drosmīgo darbu bija izdarījusi, bija ielikta pāraudzināšanas nometnē. Reiz viņa neuzmanīgi uzkāpa uz maoistu rokas apsēja un par šo pārkāppumu tika nodota uz septiņiem gadiem pārmācības darbos. Tibetas sāpe nav panesama, bet tautas pašsaglabāšanās gars ir kaut kas, par ko būtu jādomā.

Un beidzot, viss tiešām iet uz izvēli. Vai vēlamies dzīvot vienkrāsainā vienmuļības pasaulē, vai vēlamies pieņemt daudzveidības daudzkrāsaino pasauli? Margareta Mīda (Margaret Mead), ievērojama antropoloģiste, pirms nāves teica, ka viņas lielākās bažas ir, tā kā mēs dreifējam uz šo mīlīgo bezveidīgo vispārējo pasaules uzskatu, tad mums būs jāredz ne tikai, ka viss cilvēku iztēles atvēziens ir sarucis līdz daudz šaurākai domāšanas modalitātei, bet ka mēs kādu dienu pamodīsimies no sapņa, aizmirsuši, ka ir bijušas arī citas iespējas.

Un ir pazemojoši atcerēties to mūsu daudzveidību, kāda, iespējams, bija apmēram pirms [150000] gadiem. Akmens laikmeta revolūcija – kas mums nesa zemkopību, kuras laikā mēs nodevāmies sēklu kultam, šamaņu poēzija tika nomainīta ar priesteru prozu, radījām hierarhiskas (ražošanas) specializācijas pārpalikumu (hierarchy specialization surplus) – tas ir tikai pirms 10000 gadiem. Modernā industriālā pasaule, kādu to pazīstam, ir tik tikko 300 gadus veca. Šī virspusējā vēsture neliek man domāt, ka mums ir visas atbildes uz visiem izaicinājumiem, ar ko sadursimies nākošajās tūkstošgadēs. Kad šīm neskaitāmajām pasaules kultūrām vaicājam par to, ko nozīmē būt cilvēciskam, tās atbild 10000 dažādās balsīs.

Un tieši šajā dziesmā mēs visi atklāsim no jauna iespēju būt tādiem, kādi esam: pilnā nērā apzināti daudzveidīgi, pilnā mērā apjēdzot pārliecību, ka visas tautas un visi dārzi atradīs veidu kā uzplaukt. Un tur ir liela izdevība optimismam.

Te ir fotogrāfija, kuru uzņēmu Bafina salas ziemeļgalā, kad kopā ar dažiem inuītiem gāju narvaļu medībās, un šis vīrs, Olajuks, stāstīja man brīnumainu stāstu par savu vectēvu. Kanādas valdība ne vienmēr ir bijusi laipna pret inuītu ļaudīm, un 1950.-ajos gados, lai iekārtotu savu varu, mēs esam spieduši tos dzīvot apmetnēs. Šā vecā vīra vectēvs ir atteicies turp iet. Ģimene, baidīdamies par viņa dzīvību, atņēmusi viņam visus ieročus, visus rīkus. Jūs varētu saprast, ka inuīti nebaidījās no aukstuma, tie izmantoja tā priekšrocības. Viņu ragavu slieces parasti tika darinātas no zivs, kas ietīta karibu brieža ādā. Nedz Arktikas nakts, nedz sniegavētra šā vīra vectēvu nebiedēja. Viņš vienkārši izslīdāja ārā, novilka savas roņādas bikses un izkakājās savā rokā. Un kad tas sāka sasalt, viņš izveidoja tādu kā asmeni. Viņš spļāva uz šā naža galu, un kad tas beidzot sasala ciets, ar to nogalēja suni. Novilka sunim ādu un uzmeistaroja iejūgu, ņēma suņa krūšukurvi un uzmeistaroja slieces, iejūdza otru suni un nozuda peldošajos ledos ar saldēta sūda nazi pie jostas. Runa bija par iztikšanu no nekā (Smiekli)

Un tas daudzējādā ziņā (Aplausi) ir inuītu un visu pasaules iezemiešu tautu piemērošanās spēju zīme. 1999.gada aprīlī Kanāda atdeva inuītu pilnīgā pārvaldībā zemes apgabalu, kas lielāks par Kaliforniju un Teksasu kopā ņemot. Tā ir mūsu jaunā dzimtene. To sauc par Nunavutu. Tā ir neatkarīga teritorija. Tā pārvalda visus minerālu resursus. Šis ir brīnišķīgs piemērs tam, kā etniska valsts var sasniegt – panākt parāda atdošanu savai tautai.

Un beidzot nobeigumā, es domāju, ka ir pavisam viegli, vismaz visiem mums, kuri ir ceļojuši šajās planētas tālajās malās, apjēgt, ka tās nepavisam nav tālas. Kādiem tās ir dzimtenes. Viņi rāda cilvēka iztēles atzarus, kas tiecas atpakaļ laiku rītausmā. Un mums visiem šo viņu bērnu sapņi tāpat kā mūsu pašu bērnu sapņi kļūst par daļu no kailās cerību ģeogrāfijas.

Beidzot, tas, ko mēs pūlamies darīt “National Geographic” biedrībā, ir – mēs uzskatām, ka politikāņi nekad neko neuzlabos. Mēs domājam, ka polemika (Aplausi) – domājam, ka polemika nepārliecina, domājam, ka pasauli var izmainīt pastāstīšana, un tā nu mēs esam varbūt labākais stāstniecības iedibinājums pasaulē. Mēs savā veb vietnē saņemam 35 miljonus pieslēgumu (hits) ik mēnesi. 156 valstis uztur mūsu televīzijas kanālu. Mūsu žurnālus lasa miljoni. Un tas, ko mēs darām, ir ceļojumu etnosfērā sērijas, kurās mēs paņemam līdzi mūsu auditoriju uz tādu kultūras brīnumu vietām, ka tie nespēj pārvarēt apmulsumu, un, cerams, pakāpeniski uzņem sevī antropoloģijas galveno atklājumu: šī pasaule ir tā vērta, lai pastāvētu dadzveidībā, ka mēs varam rast veidu, kā dzīvot patiesi daudzkultūru plurālistiskā pasaulē, kurā visu tautu visa viedība var veicināt mūsu kopējo labklājību.

Liels paldies. (Aplausi)

http://www.ted.com/talks/lang/eng/wade_davis_on_endangered_cultures.html

Par nepilngadīgas meitenes izvarošanu vainīgais saņems kompensāciju par cietumā pavadīto laiku. Latvijas valstij turklāt nāksies viņam atvainoties. Cilvēktiesību eksperti Ministru Kabinetam nerekomendēs pārsūdzēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu.

Ļaudis ir sašutuši. Bezspēcīgā sašutumā. Padomju laikos arī sašutums bija bezspēcīgs, bet bija jāklusē. Tagad var bļaut cik grib, nekādas jēgas. Apnīk taču.

Bet tā partija, kas vēlēšanās būtu iestājusies par nāves soda atjaunošanu, būtu iekļuvusi Saeimā. Par spīti cilvēktiesību ekspertiem un visai politkorektvaukšķu varzai. Jo lielākais ļaužu vairums nojauš, ka cēlā ideja par cilvēktiesībām ir pārvērsta par absurdu un tiek lietota kā ideoloģisks ierocis.

Interesants šajā sakarā šķiet nesenais Andrew Brown raksts no The Guardian – Vai cilvēktiesības eksistē? Pārstāstīšu to:

“Runājot par cilvēktiesībām, jāsāk ar to, ka viņu pastāvēšana nav ne ar ko pierādīta. Bērni nav piedzimuši ar ticību tām, un arī vēsturē daudzu tūkstošu gadu laikā par tām nekas nav dzirdēts. Tās ir ļoti jauns izgudrojums, un ar tām saistās (pie tam lielākoties principā, bet ne praksē) tikai maza daļa no pasaules. To idejas ir balstītas vienīgi uz dažu cilvēku rakstītiem tekstiem, un stājušās spēkā, pateicoties netīriem politiskiem procesiem. Režīmi, kas spīdzina un nogalina savus ienaidniekus, ir parakstījuši tiesību deklarācijas ar tādu pašu entuziasmu kā miermīlīgās demokrātijas.

Mums stāsta, ka cilvēktiesībām ir divas īpašības – tās ir “pašsaprotamas” un “neapstrīdamas“. Būtībā tas ir tāpat kā nosaukt par labības galveno kvalitātes rādītāju augstu piemērotību namu būvniecībai. Galvenais pierādījums tam, ka pastāv šīs pašsaprotamās un nenoliedzamās tiesības ir tas, ka tās parasti tiek pārkāptas. Kāpēc gan vajadzigi likumi, kas nav spējīgi mainīt pasauli un nespēj palīdzēt tiem, kas tiem tic?

Pietiek aplūkot kā rotaļājas bērni, lai pārliecinātos, ka tiem nav ne jausmas par kādām vispārējām cilvēktiesībām, izņemot – tikai viņu pašu. Sabiedrībās, kurās pieaugušie neskalo saviem bērniem smadzenes, cilvēktiesību ideja var rasties tikai dīvaiņiem un tiek ierobežota ar viņu mazskaitlīgo sabiedrību.

Pat Lielbritānijā cilvēktiesību aktīvie atbalstītāji ir niecīga sabiedrības daļa, kas pastāvīgi samazinās un kuras ietekme absolūti neatbilst tās lielumam. Ja BBC nebūtu tik apkaunojošā veidā sutenerējusi tos un nodokļu maksātāju nauda nebūtu tērēta propagandas darbībai, tie jau būtu aizmirsti.

Mēs, protams, nevēlamies liegt ticību cilvēktiesībām. Tas būtu absurds. Bet tikpat absurdi – turklāt daudz bīstamāk – ir ļaut “tiesībniekiem” ieņem priviliģētu stāvokli sabiedrībā. Tiem ir atļauts mācīt savu “ticību” skolās, un viņi var uzbrukt ikvienam, kas netic cilvēktiesībām. Protams, viņiem vajadzētu runāt skolās, taču līdzsvaroti un sabalansēti – piemēram par tādām lietām kā verdzība un spīdzināšanas – tāpēc, ka tās ir plaši izplatītas mūsdienu pasaulē, un vismaz pastāv, ko nevar teikt par cilvēktiesībām.

Vai vecākiem vajag iedvesmot bērnus uz ticību cilvēktiesībām – tas noteikti nav viegls jautājums. “Tiesībnieki” teiks, ka to aizliegt nozīmētu pārkāpt tiesības, bet tas ir acīmredzams loģisks apburtais loks. Ja mēs saprotam, ka cilvēktiesību eksistence nav pierādīta, mums ir nopietni jāuzdod sev jautājums – vai vecākiem tā ir jārīkojas. Ticība cilvēktiesībām, var novest līdz absurdām idejām – piemēram, likt uzskatīt, ka vecākiem ir tiesības (atkal šis vārds!) melot saviem bērniem, un ka tas ir viens no brīvās sabiedrības pīlāriem! Šeit ir acīmredzams piemērs kaitējumam, ko var izraisīt it kā niecīga un nekaitīga kļūda. Un mierīgie un it kā nekaitīgie “tiesībnieki”, kas izskatās kā pieklājīgi cilvēki, var būt daudz bīstamāki par fanātiķiem no Amnesty International.

Cilvēktiesībām vienmēr sekojis terors un asinsizliešanas – kā Franču revolūcijas laikā, pēc kuras Eiropu gandrīz trīsdesmit gadus satricināja karš, kā Staļina Krievijā, kuras konstitūcija garantēja vairāk tiesību nekā jebkura cita pasaules vēsturē, un tagad Irākā, kurā mūsu vēlme noteikt cilvēktiesības un demokrātiju ir nobendējusi tik daudzus cilvēkus. Protams, cilvēktiesību apoloģēti teiks, ka tas viss ir oriģinālas idejas izkropļojums. Un tomēr, kā jūs var klausīties uz cilvēkiem, kas tic kaut kam tādam, kas vienkārši neeksistē?

Mani kritizē par to, kas nelasu “tiesībniecisku” literatūru. Bet lai karalis vispirms man pierāda, ka viņa jaunais apģērbs tiešām pastāv. Esmu gatavs apspriest apģērba detaļas un tā eleganci, bet tikai pēc tam, kad saņemu pierādījumus, ka apģērbs eksistē. Un lai ko neteiktu karaļa galminieki, pirms es apspriestu to, kas ir tiesības, viņiem vispirms jāpierāda, ka šīs tiesības pastāv. Un to, protams, neviens nevar pierādīt, jo visi tā sauktie pierādījumi ir balstīti uz avotiem, kas ir radušies pirms gadu simtiem, kad cilvēki neko nezināja par mūsdienu pasauli.”

Autors pats atzīst, ka šis raksts ir domāts kā šokējoša provokācija, lai pievērstu uzmanību šaurpieraino “tiesībnieku” vienpusējai pieejai daudzām svarīgām lietām

Daži no daudziem simtiem komentāriem:

– Beidzot kāda saprāta balss izskanējusi arī Rietumos. Ja tā tiktu uzklausīta, Rietumu izdzīvošanas un pastāvēšanas izredzes būtu daudz lielākas.

– Cilvēce attīstās un skaidra atbilde te nav iespējama.  Nav attaisnojušās cerības ne uz kapitālismu. ne sociālismu, nemaz nerunājot par cilvēktiesībām un demokrātiju.

– Vispār jau nav nekādu citu tiesību kā stiprākā tiesības. Lielākai daļai cilvēku vienkārši izsauc riebumu doma par līdzcilvēka nogalināšanu, nav patīkami melot acīs skatoties, kādu aplaupīt, bet ir prieks palīdzēt nespēcīgiem, veciem cilvēkiem vai bērniem. Uz šādiem pamatiem arī dibinās sabiedrības kopdzīves likumi.

– Cilvēktiesības? Izmantojot šīs prātus kropļojošās idejas, var grozīt jebko jebkurā izdevīgā virzienā. Patiesība ir tāda, ka sabiedrībai tās nav vajadzīgas. Jo nekad nav bijušas un nav nekādas aprioras cilvēktiesības, bet pastāv iespējas. Un tās izbeidzas tur, kur tās sāk konfliktēt ar kādu citu sabiedrības struktūru.

Man te grūti ko iebilst. Labāk jau skarba īstenība, nekā meli, kas īstenību neuzlabo, vienīgi izraisa riebumu. Lūk, piemērs – tā saucamo “bērnu tiesību” vārdā bērnam var atņemt viņa visbūtiskākās pamattiesības – viņa vecākus un šis būtībā ļoti smagais noziegums Rietumu pasaulē var kļūt likumīgs ar likumiem noteiktu desmitu iemeslu dēļ. Un piemērus arī citās sfērās var atrast ik brīdi.

Nav labi pūderēt smadzenes sev un citiem ar viltus mācībām. Tuvāk patiesībai būs apziņa, ka tiesības nedod par velti, tās ir jāizcīna, tās pieder stiprākajam un veiklākajam. Pat ieskaitot Tiesības uz Dzīvību.

Eiropa ievieš drakoniskus pasākumus, lai kontrolētu internetā tā saucamo “rasismu”, bet tajā pat laikā Eiropas Parlaments nolemj noraidīt amerikāņu lūgumu piekļūt serveriem ar starptautiskiem banku datiem, kuri attiecas uz teroristu organizācijām.

Francijas starpministriju komiteja rasisma un antisemītisma lietās (Inter-ministerial Committee on Racism and Anti-Semitism) sprieda par pasākumiem, lai aizliegtu tās Interneta vietnes, kuras valsts morālisti uzskata par “rasistiskām”. Francija rīkojas saskaņā ar Eiropas Parlamenta rezolūcijām, kas aicina Eiropas Savienības dalībvalstis “cīnīties pret rasismu un ksenofobiju.” Francijas iestādes tagad izstrādā “rīcības plānu valsts un starptautiskā mērogā, mobilizējot valsts iestādes, Interneta operatorus un īpašu interešu grupas”, lai cīnītos pret “rasistiskiem komentāriem un izteicieniem Internetā.”

Ziņojumā, kas iesniegts Francijas valdībai 21 janvārī, ieteikts Interneta izsekošanas iestādei OCLCTIC (Central Office for the Fight against Crime in the Information Technology and Communications Sectors) aktivizēt savu darbību.

Ziņojumā atzīts, ka daži franču blogeri lieto ārvalstu serverus. Ziņojumā atzīmēts, ka “lai izvairītos no atbildības, tie izmanto starptautisko dimensiju internetā un atšķirības tiesību aktos un kultūrās”

Tāpēc Francijas un ASV valsts iestādēm jāizstrādā plāns, lai apkarotu Internetā rasismu. Šajā plānā jāparedz arī “līdzdalība dažādām NVO, kas iesaistītas cīņā pret rasismu” Jo cīņā pret “rasismu” pilsonisko brīvību un privātuma aizsardzības apsvērumiem ir tikai sekundāra nozīme.

Vienu no šīm NVO sauc par “Kustību pret rasismu un par tautu draudzību” (franču akronīms MRAP), tā uzrauga “rasismu” Francijā. MRAP publicēja 154 lappušu garu ziņojumu, uzskaitot vairāk nekā 2000 vietnes (ieskaitot 1000 blogus), ko uzskata par “rasistiskām”, “racialistiskām”, “etno-diferenciālistiskām”, “ekstremtiesiskām”, “antisemītiskām”, “homofobijas” utt.

Kaut arī Eiropa cer, ka Amerika varētu atbalstīt cīņu pret “rasistiskām” vietnēm un blogiem, tā nevēlas tai palīdzēt cīņā pret terorismu. Atsaucoties uz pilsonisko brīvību un privātās dzīves neaizkaramības aspektu, tā liedz ASV piekļuvi finanšu informācijai no SWIFT (the Society for Worldwide Interbank Financial Telecommunication), kura galvenā mītne atrodas Briselē, un kas apstrādā starpbanku datus. SWIFT ik dienas procesē miljoniem darījumu starp bankām un citām finanšu institūcijām visā pasaulē. Tai pieder dati par aptuveni 8.000 bankām 200 valstīs.

11. februārī Eiropas Parlaments noraidīja vienošanos starp Eiropas Komisiju un ASV valdību nodrošināt, ka Vašingtonā būtu pieejami SWIFT dati, neraugoties uz to, ka teroristu grupējumu finansējumu izsekošana ir palīdzējusi novērst daudzus terora aktus visā pasaulē. Noraidīja tāpēc, ka vienošanās “pārkāptu pamatprincipus privātuma un datu aizsardzībā.”

“Vērienīgas garantijas privātuma aizsardzībai”, šķiet, attiecas tikai uz Rietumu ienaidniekiem, nevis uz pašas Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām izteikt savu viedokli savos blogos.

No vienas puses, Eiropas Parlaments piespiež ES dalībvalstis ierobežot savu pilsoņu vārda brīvību, no otras puses, tas aizsargā teroristu “privātās dzīves tiesības”.

Pēc Paul Belien raksta  The Brussels Journal

P.S. Iesakām ielūkoties MRAP ziņojumā. Orveliska gaisotne garantēta.

“Latvijas Avīzē” viesojās LU profesors LEONS TAIVĀNS. Viņš ir 2009. gadā Maskavā izdotas ievērības cienīgas “Krievijas vēstures” divos sējumos līdzautors. Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Sabiedrisks darbinieks, viens no ievērojamākajiem nacionālās pretošanās kustības darbiniekiem, bij. AP deputāts Ints Cālītis ir uzrakstījis, ka universitātē nevajagot Teoloģijas fakultāti. Valsts pēc konstitūcijas esot šķirta no baznīcas, saimniecībā tagad grūti laiki, un lai konfesijas uzturot pašas savas mācību iestādes. Piezīmēsim – ko tās jau dara.

L. Taivāns: – Jau 1918. gadā notika diskusijas, kurās sociāldemokrāti uzstāja, ka Teoloģijas fakultātei universitātē nevajagot būt. Viņu priekšlikumu izbalsoja. Cālīša kungam ir tiesības izteikt pretenzijas, un es pievienošu vēl vienu – trīs lielākās konfesijas uztur savus seminārus un Teoloģijas fakultātes beidzējus darbā par garīdzniekiem nemaz neņem, motivējot, ka universitātē nodarbojas ar starpkonfesionālu spriedelēšanu. No izglītības viedokļa arī ir problēma, ka šobrīd izveidojusies milzīga pārprodukcija ar humanitāro zinātņu studiju absolventiem. Izglītības ministrijas bilance liecina, ka 30% studentu kopskaita pārstāv eksaktās zinātnes, bet visi pārējie 70% studē sociālajā un humanitārajā “lauciņā”. To es salīdzināju ar situāciju 70. gados Dienvidaustrumāzijā, kur arī tolaik bija ļoti slikts ekonomiskais stāvoklis. Necerot uz darba atrašanu ražošanā, jaunieši katram gadījumam mācījās humanitārajās nozarēs. Arī radās pārprodukcija. Kas tad notika? Šie izglītotie bezdarbnieki “papildinājās” ar maoismu attiecīgajās organizācijās, aizgāja džungļos, mēģināja rīkot apvērsumu, bet pārsvarā beidza karjeru tiesā un cietumā. Tomēr 20 gadus tika drebināta pastāvošā kārtība.

E. Līcītis: – Vai jūs turat aizdomās mūsu “humanitāros”, ka viņi aizies mežā partizānos?

– Nē. Šitā publika dodas lasīt sēnes Somijas mežos, strādāt par lopkāvējiem Īrijā un palīgdarbos Norvēģijā. Tas raisa sašutumu. Disertāciju aizstāvēja viens ļoti talantīgs teologs. Kā jūs domājat – par ko viņš strādā? Liek rīģipsi kā strādnieks celtniecības firmā. Teoloģijas zinātņu doktors! Mums ir 36 valsts augstskolas, ieskaitot to filiāles. Ja valsts gāž iekšā līdzekļus izglītībā, kurai beigās nav tautsaimnieciskas nozīmes, tad tā ir naudas izšķiešana. It īpaši tagad, kad runā, cik ļoti nepietiek finansējuma izglītībai, tā nav pareiza rīcība. Nevar pamanīt mērķtiecīgu līdzekļu novirzīšanu tur, kur vajadzīgs attīstībai. Lai ražošanai sagatavotu pilnvērtīgus kadrus pietiekamā daudzumā, paiet apmēram desmit gadi. Latvijā daudz runā, kā taisīs savu “Nokia”, kā datorizēs un kā viesīs modernās IT, bet viss nočūkst, pazūd. Lai ekonomikā izrautos, jādodas pareizā virzienā, nevis sviežot naudu izglītībā vai diezgan zemas klases zinātnē. Valstī jāuzstāda lietišķi mērķi un tad mērķiem jāpakārto izglītība atbilstošu speciālistu gatavošana. Tas ir stratēģijas jautājums valstī un ne tikai vienas ministrijas kompetencē.

– Kāds galu galā ir profesora Taivāna slēdziens Cālīša kunga rosinājumam – jāslēdz ciet Teoloģijas fakultāti vai ne?

– Neteikšu ne jā, ne nē, bet norādīšu uz nepieciešamību humanitārajās zinātnēs izšķirties par divām lietām. Šīs zinātnes veidojušās kopš Renesanses laikmeta. Mūsu sabiedrībā dominē XIX gadsimta domāšana, ka visas lietas jāskata vēsturiskā kontekstā. Tolaik vēsture skaitījās zinātņu zinātne un viscaur piemērojama – lokomotīvju attīstības un pasta vēsture, fizikas un medicīnas vēsture. Viss bija vēsture, un skatījums – no kā tas viss izauga? Šodien dominē antropoloģijas princips – neraudzīties pagātnē, bet skatīties, kā viss funkcionē. Šie ir tie divi varianti, un izšķiršanās – vai turamies pie vecās Eiropas tradīcijas vai pie amerikāniskā varianta vēsturē īpaši nerakāties. Ja paliekam pie vēstures, tad, protams, teoloģijai vēl būtu vieta sabiedrībā – vēstures izpētes kontekstā. Būtu labi, ja teoloģijas priekšmetu vismaz pa vienam kursam mācītu humanitārajās nozarēs. Nav diez ko gudri, ja humanitāro izglītību saņēmis cilvēks par pašu reliģisko tradīciju neko nezina. Iespējams, teoloģijai būtu vieta universitātē izklaidus veidā, nevis koncentrētai vienā veselā fakultātē. Medicīnā, jurisprudencē, lingvistikā ir nepieciešama latīņu valoda. Šais disciplīnās bez tās nevar apieties. Tāpēc teoloģija varētu kļūt par līdzīgu “pielikumu” kā latīņu valodas priekšmets, par izglītības elementu.

– Bet sakiet, vai tā nav Eiropas tradīcija, ka pilnvērtīga universitāte kā “pabeigta ēka” skaitās tikai tad, ja tajā ir arī Medicīnas un Teoloģijas fakultātes?

– Tieši tā, jo tas bija viens no iemesliem, lai atjaunotu Teoloģijas fakultāti LU. Cits iemesls – kristietības reabilitācija pēc nopostīšanas padomju laikos. To vajadzēja atjaunot kā kultūras elementu. Tā ir tiesa, ka Eiropas universitātes izauga no klosteru un katedrāļu skolām. Pirmais, ko tur gatavoja, bija garīdznieki. Pēc tam – juristus un mediķus, un tikai vēlāk parādījās pārējās fakultātes. Tradīcijas glabāšana ir LU vadības deklarēta lieta, bet, ja būvējam funkcionālu izglītību un uzskatām, ka domājam pa jaunam, tad arī visu izglītību jādarina pa jaunam.

V. Krustiņš: – Ko jūs domājat par vērojumiem, ka protestantisms un katolicisms pasaulē pamazām satuvinās? Ja tās pazīmes ir, ar ko tas izskaidrojams? Arī Latvijā…

– Jautājums ir labs, bet uzliksim tam vispirms “cepuri”. Mēs pasauli redzam citādi nekā iepriekš. Runāju par Eiropu, Ziemeļameriku, arī Austrāliju, Jaunzēlandi ietverošo eiroatlantisko pasauli. Līdz XIX gadu simtenim un vēl kādu laiku apziņas fonā bija priekšstats, ka dzīvojam dievišķā pasaulē un paši esam Dieva daļa. Ka neesam iznīcīgas, dzīvniekam līdzīgas būtnes, jo mūsu garīgā esamība ir kaut kas paliekošs. Šodien to varētu salīdzināt ar vispasaules tīmekli, kur, pieslēdzoties ar savu datoru, kļūstam par tīmekļa sastāvdaļu, varam lietot to vai ielikt kaut ko iekšā paši no sevis. Antīkā pasaule, un šo uzskatu pārņēma kristīgie teologi, domāja, ka mūsu rosīšanās un dzīve apveltīta ar augstāku saturu un vērtību, tālākiem apvāršņiem. Šodien esam ar citiem uzskatiem. Eiroatlantiskā pasaule pielīdzina cilvēku dzīvniekam. Cilvēks = dzīvnieks, tikai ar augstāku mērogu darbību, ar augstāku psiholoģisko un psihisko funkciju. Kad cilvēks nomirst, viss beidzas, viņam personīgi vairāk nekas nav un nebūs. Tāpēc cilvēkam dzīves laikā vajag sagrābt, cik iespējams. Jo vairāk viņš pakamps, jo būs lielāks vinnētājs. Veco sistēmu sargāja no divām pusēm. Ar šo domāšanu, filozofiju plus rituāliem – iešanu baznīcā, laulībām, kristībām, bērēm, visu cilvēka dzīves ciklu. To galvenokārt ideoloģiski pabalstīja baznīca, un valsts bija tā, kas turēja no otras puses. Valstīs kristietība bieži vien bija arī ideoloģija – kā eksistences pamats. Valsts pienākums bija vest cilvēkus uz pestīšanu. Neļaut viņiem nolaisties un likt būt par garīgām būtnēm. Baznīca to īstenoja tiešāk, valsts – netieši. Šodien mūsu valdība un politoloģijas teorētiķi apgalvo – valsts ir pakalpojumu sniedzēja. Tikpat kā “sadzīves pakalpojumu punkts”. Nekāda morāla satvara tanī vairs nav. Galvenā vērtība kļuvusi galēji izprasts cilvēks.

– … dēvētās “cilvēka tiesības”? Visatļautība?

– Jā. Viduslaikos bija izpratne, ka cilvēks pēc dabas nav visai labs, grēcīgs, bet baznīca sludināja, ka Dievs ir pilnīgs, ir Jēzus Kristus – un tev ir jābūt līdzīgam Jēzum Kristum. Dari, kā viņš darīja, atsakies no kārdinājumiem, centies būt labāks, domā vairāk par tuvāko, nevis sevi. Renesansē daži teologi un daļa sabiedrības atskārst – pag, ja jau Jēzus Kristus ir izpircis mūsu grēkus, tad nav jāzemojas, bet jāpriecājas. Priecājamies!

E. Līcītis: – … un tapa “Dekamerons”.

– Jā, sākās priecāšanās un koncepcija, ka cilvēks ir Dievam līdzīgs. Paskatīsimies mūsu pašu Latgalē un ņemsim, teiksim, Preiļus. Uz vienas ass atrodas baznīca, bet otrā galā grāfu pils. Krāslavā – divi pakalni. Uz viena stāv baznīca, uz otra – Plāteru pils. Vienā pusē templis Dievam, otrā – dievišķotam cilvēkam. Tagad cilvēks ir dievišķību zaudējis un arī to, ko agrākos laikos traktēja, – ka cilvēka būtība ir garīgais. Krievu literatūrā līdz XVIII gs. neklājās tēlot cilvēka portretu. Aprakstīt, ka viņš pliku galvas virsu, ar smailu degunu un tamlīdzīgi. Kāds izskats un ķermenis dots – nav svarīgi. Garīgais viņā – lūk, būtiskais. Tagad – “štrunts” par to, kas cilvēkam galvā, visa interese saistās ar – kas viņam “zem nabas”. Tur ir tas pievilkšanas spēks un dievišķais, tas, ka jāapkalpo vēdera intereses, ko agrāk vairāk vai mazāk atstāja novārtā, iekavās. Barošanās, komforts, sekss, lai izjustu baudu, nevis lai radītu sev līdzīgu – tas kļuvis par dominanci.

– Galu galā trekno gadu vilinājumi – kredīta ņemšana bankā, jauns, lielāks auto…

– Treknumiņš kā svētumiņš.

V. Krustiņš: – Komunisti taču arī norādīja uz buržuāziskai sabiedrībai raksturīgām pārmērībām, līdz pat izvirtībām. Bet baznīca – tas gan nav nekāds “labo pakalpojumu birojs”?

– Pazīstams zviedru profesors Lundā mani aizveda parādīt katedrāli un pastāstīja, kāda attieksme pret baznīcu ir Zviedrijā: baznīca ir tikpat vajadzīga kā slimnīca, bet, nedod Die’s tur nonākt. Tas jāsaprot – ja ir fiziska kaite, tevi noved uz slimnīcu, kur sadakterē. Bet, ja tavai kaitei nespēj palīdzēt ārsti, ja nelīdz vairs arī sociālās palīdzības dienesti, ja liekas, ka dzīvei ir pilnīgs čuš, tad jāiet lūgt Dievu. Tāpēc – nedod Die’s līdz tam nonākt.

Līdz ar to mūsdienu sabiedrībā baznīca, pirmkārt, ir kļuvusi par rituālo pakalpojumu biroju un, otrkārt, par mazliet nostalģisku vietu no vectētiņu, vecmāmiņu pasaules – kā Alises Aizspoguliju, kur aiziet Ziemassvētkos un lūgt “fīlingu”. Līdzīgi varētu sestdien noīrēt numuru Vecmoku pilī un padzīvot, lai izjustu, kā dzīvojuši baronu laikos.

E. Līcītis: – Tikai šai numurā nedrīkst būt pie sienas krucifiksa, jo Strasbūras tiesā nesen nosprieda, ka skolās un citās publiskās vietās Pestītāja attēlu nevar izlikt.

– Jā, ja kādam ir sevišķs “funktieris” – iet uz kino, krāt pastmarkas, apmeklēt baznīcu vai mošeju, tad tā ir viņa personīga lieta, ar ko nevar bāzties virsū citiem. Tāda ir Eiropas šodienas situācija.

V. Krustiņš: – Tomēr Eiropa baidās no “pastmarku krāšanas” islāma veidā.

– Te Eiropa sastopas ar pasauli, no kuras pati sen aizgājusi. Islāma zemes ir tradicionāla sabiedrība. Neindustrializēta, tāda, kas dzīvo pēc reliģiskām tradīcijām. Eiropa ir sekulāra, no tā visa atraisījusies, postkristiāniska sabiedrība. Islāma sabiedrībā galvenā grāmata aizvien ir Korāns. Es nezinu, kāda ir galvenā grāmata pašreiz Eiropas civilizācijā…

E. Līcītis: – Varētu būt Annes Burdas katalogi vai kādi iepirkumu reklāmbukleti.

– Varbūt Francijā, lai pa kuru ceļu braukdams, pirms sasniedz ciemu, tālumā vienmēr pirmais acu skatam iznirs baznīcas tornis. Tā ir ainava, kuru šveicieši savā referendumā negribēja izjaukt. Līdzīgi Turcijā visur priekšā būs redzami minareti. Bet Amerikā lielākā arhitektūras dominante miestos ir – supermārkets. Iepirkšanās kults.

– Lai cik necila ir ASV provinces baznīca, tomēr Amerikas vidienē dievticīgo skaits uz noteiktu iedzīvotāju daudzumu atpaliek tikai no Saūda Arābijas gandrīz simtprocentīgā rādītāja.

– Amerikā tā ir dzīves sastāvdaļa un ļoti augsta reliģiozitāte. Tur skaitās neglīti svētdienas rītā, kad jāiet uz baznīcu, nodarboties ar kaut ko citu – lai kādā konfesijā tur būtu. Bet atgriezīsimies pie pieteiktās katoļu un luterāņu tuvināšanās tēmas. Kad reliģijas mūsdienās nogrūstas lejā, lai cik lielas tās būtu – katolicisms vai pareizticība –, konkrētā vidē tās izrādās gandrīz vai minoritātes. Tāpēc ir mēģinājumi apvienoties, un process ir jau sens, apzināts. Norisinās starpkonfesionāli dialogi. Tomēr es uzskatu, ka apvienošanās neizdosies, jo dažādu konfesiju parādīšanos izraisījuši dziļi kultūras faktori, kurus nevar atsaukt. Ģermāņu tautas – vācieši, norvēģi, zviedri, dāņi, angļi un angloamerikāņi – lielākoties pieder protestantiem. Romāņu valodās runājošie nosliecas pie katoļu baznīcas – itālieši, spāņi, franči, portugāļi, arī rietumslāvi, poļi vai horvāti. Pareizticīgie, protams, ir austrumslāvi un grieķi. Tas būtu ilgāks stāsts, bet knifs ir, ka no valodas, kādā cilvēks runā, ir atkarīga viņa domāšana. Šodienas pasaulē ļoti svarīga loma iekrīt arī cilvēka psiholoģiskajai konstitūcijai. Pēc būtības brīvs un sabiedrībai atbildīgs cilvēks, kurš pats kārto savu dzīvi un spēj to saskaņot ar itin sarežģītajiem likumiem, pa lielākajai daļai ir ar tendenci būt katolicismā un jo sevišķi cilvēka brīvību pasvītrojošā protestantismā. Bet ir ļaudis, kurus vajag vadīt. Vai nu viņiem vajag kādu guru, vai ģimenē sievas tupeli un vīru kā galvu. Ja nav cita garīgā “tēva”, skolotāja, tad atrodas sektas vadītājs, kurš pamāca – dari tā, pa labi, pa kreisi nesperot ne soli. Trešie ļaudis ir “gardēži”, kuriem patīk labs ērģeļu skanējums, perfekts koris, grezna baznīca un nostādīts dievkalpojums. Protams, tie pārsvarā dodas uz katoļu dievnamiem. Un vēl ir tādi, kuri vairās no greznības, dodot priekšroku spriešanai, Rakstu skaidrošanai – ar filozofiskāku noslieci. Viņi izvēlas, piemēram, metodistu lūgšanu namus. Savulaik pirmie katoļticības reformatori, Luters pats, teica – nevajag nekādus greznus tērpus, dziedāšanu un citu. Luteram bija profesora mantija, melns talārs, ar ko viņš gāja baznīcā un sludināja. Vienkāršais talārs no Vācijas ienāca arī Latvijas luterismā, kamēr, piemēram, Zviedrijā saglabājās liturģiskie mācītāju tērpi – pēc katoļu modes. Pēc padomju varas krišanas arī Latvijas formas ziņā notikusi dreifēšana katoliskajā virzienā. Īsti nezinu, vai tas ir tāpēc, ka latviešu luterāņi to pieņem un grib, bet man ir zināmi luterāņi, kam tas nepatīk un kas saka – nē, es gribu to Vārdu dzirdēt. Nu, tā ir baznīcas vadības atbildība. Rietumos vērojama konfesiju tuvināšanās, bet Krievijā ir citādi. Tur pareizticīgo baznīca zināmā mērā ieņēmusi PSRS atbrīvoto valsts ideoloģisko nišu. Vismaz daļēji tā ir Krievijas valstiskā ideoloģija, protams, ar Medvedeva un Putina atbalstu. Tamdēļ šai baznīcai raksturīgs diezgan liels izolacionisms. Tai nevienu nevajag, tā pati atrodas varas kosmosā, baudot pilnības sajūtu. Eiropā “atstumtās” baznīcas ir spiestas vietumis meklēt un dažreiz atrast kopīgu valodu, spiestas veidot kopīgu “fronti”. Tas notiek vismaz ētisko vērtību glabāšanā. Sabiedrībā neko daudz neraudātu par baznīcu aiziešanu, taču līdz ar to baznīca aiznestu līdzi veselu kultūrslāni. Ievērojamais angļu vēsturnieks teorētiķis Toinbijs uzskaitījis 21 lielo civilizāciju, kuras bijušas vai pastāv joprojām. Viņš pauž domu, ka reliģijas ir izauklējušas civilizācijas, katrai lielai reliģijai ir atbildusi sava civilizācija. Ja kristietība aiziet no Eiropas sabiedrības, tad aiz sevis atstāj tukšumu. Nesen mirušais sociālantropologs Levī Stross pētījumos secinājis, ka, ja aiziet bojā reliģija, tad pēc tam aiziet bojā arī tai sekojusī sabiedrība.

V. Krustiņš: – Jūs ļaujat minēt, ka pašreiz Eiropā valdošās kristīgās konfesijas ies bojā un to vietā ienāks islāms.

– Jā, velk uz to. Islāmam atšķirībā no kristietības ir dzīvotspēja. Eiropieši daudz uztraucas par cilvēka kā indivīda tiesībām. Tiesības, tiesības un vēlreiz tiesības. Par pienākumiem gan neko daudz nebilst. Islāma sabiedrībā turpretī ir kopienas tiesības, nekad nepasvītrojot individuālās. Atcerēsimies, ka Latvijas valsts tapšanas gaitā izmantoja nāciju tiesības uz pašnoteikšanos. Kad atkarojām neatkarību, atkal runāja par tautas pašsaglabāšanās tiesībām pret asimilāciju. Tās nebija individuālās tiesības, kuras diezgan ātri savā politiskajā repertuārā sāka izmantot interfronte, liekot uzsvaru uz “pilsoņtiesībām”. Tagad arī Latvijā – pamēģiniet dabūt 200 000 dalībnieku uz manifestāciju krastmalā! Visi aizņemti ar savām privātajām, individuālajām tiesībām. Tas, kas vieno, ir pazudis.

E. Līcītis: – Nevar taču teikt, ka Rietumeiropā rada gluži vai siltumnīcas apstākļus, lai ieviestos islāms. Ir zināma pretestība. Skolās aizliedz nēsāt musulmaņu sieviešu tērpus. Šveicē noraidīja iespēju celt minaretus.

– Vajag saprast to, ka ir prognoze – 2050. gadā viena ceturtdaļa eiropiešu būs musulmaņi. Tas nozīmē, ka viņiem būs teikšana arī likumu došanā. Jau tagad pieņem labvēlīgus lēmumus, kolīdz islāmticīgie pasūdzas – mūs aizvaino krusta zīme klasē, mūsu reliģisko identitāti aizvaino tas un tas. Eiropā pastāv priekšstats, ka reliģija ir privāta lieta. Tā gluži nav. Uz reliģijas izauklētiem principiem šī sabiedrība ir izveidojusies, kaut vai pēc baušļa “tev nebūs melot” tiesā ir aizliegts dot nepatiesu liecību, un tiksi sodīts, ja to pārkāpsi. Desmit baušļi, pārveidoti par likumiem, tepat vien ir. Bet ir zināmās teorijas par civilizāciju konfrontāciju un sadursmi, ka ir rīvēšanās starp Rietumu un Austrumu kristīgajām sabiedrībām, ka daudz iespaidīgāka rīvēšanās notiek starp kristīgo un musulmaņu pasauli. Tāpēc zināms teorētiķu loks uzskata, ka notikšot atgriešanās pie kristīgo vērtību godāšanas XXI gs., tiklīdz Eiropa atskārtīs, cik ļoti apdraudēta turpmākā eksistence. Ja bīsies pārvērsties par otrās šķiras pilsoņiem, kā bija Osmaņu impērijā. Cits modelis pieļauj tā dēvētā eiroislāma izveidošanos. Tas nozīmē, ka islāms atšķirībā no kristietības ir izteikti publiska reliģija. Ticība un valsts ir viens un tas pats, tāpēc katram musulmanim reliģiozs pienākums ir piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Eiropā tas izpaustos – veidot kalifātu, islāma valstību Eiropas zemē. Vai islāms ir bīstams vai nav? Turku lauku ciematā, tiekoties ar ticīgajiem, visi ir parasti cilvēki, kuri apstrādā zemi, ievāc ražu, audzina bērnus. Valda sirsnība un viesmīlība. Pēc aptuvenām aplēsēm, kādi 85% Eiropā ieceļojušo arī lūko dzīvot parastu dzīvi, integrēties vietējā sabiedrībā, cik nu tas viņiem izdodas. Šis skaitlis ir vāciešu aplēsts, un vācieši ir lieli optimisti, jo viņi sevi tā uzmundrina. Otra daļa ir tā dēvētais kareivīgais islāms, kas liek sevi dzirdēt un skaļāk dominē. Šis islāms ielaužas avīzēs, politikā, protams, arī terorā. Tas prasa aizliegt baznīcu zvanus un krusta zīmes, “rietumnieciskās izvirtības” un ētisko normu pārkāpumus.

– Šķiet, ka islāmam gauži nepatīk arī brīvdomības izpausmes.

– Nepatīk gan. Kristietībā brīvas domāšanas tradīcija ienākusi no grieķiem. Viduslaikos teica, ka “filozofija ir teoloģijas kalpone”. Filozofija sevī ietver arī otra viedokļa kritizēšanu un oponenta vājo vietu meklēšanu. Tāpēc kristietība no saviem sākumiem visā pastāvēšanas laikā ir ļoti filozofējusi par ticību, līdz pat tās noraidīšanai. Niknākie ateisti vienmēr nākuši no teologiem, kuri ar domāšanu pamazām nonākuši pie pretēja rezultāta. Islāmā ir stingri aizliegti temati, ir uzstādījumi, pret kuriem nedrīkst iet ne publiski, ne privātajā kārtā. Zinātnieki, rakstnieki nevar iziet ārpus zināmām robežām, un vairākos gadījumos tie, kas mēģināja reformēt islāmu, samaksāja ar savu dzīvību.

– Vai jūs pieļaujat, ka Šveici sodīs par to, ka pilsoņi nobalsoja referendumā pret minaretu celšanu?

– Jāņem vērā islāma pasaules divējādība. Ir oficiālā pozīcija, ko izrāda uz āru. Bet ir arī finansiālās intereses, kuras islāma zemēs ir milzīgas. Tur, kur ir nauda, un Šveice ir banku lielvalsts, diez vai darbosies ideoloģijas vārdā. Kas gan aizskars Šveicē noguldītos kapitālus! Šūmēšanās ūdens glāzē – tā var būt.

V. Krustiņš: – Katoļiem ir vienojošs centrs Vatikānā, bet islāmam, šķiet, tāda nav?

– Vēsturiski pravietis Muhameds dibina pirmo musulmaņu valsti Medīnā, un pēc viņa nāves izveido kalifātu. Kalifs tulkojumā nozīmē “vietnieks”. Abū Bakrs kļūst par pirmo kalifu, būdams Muhameda radinieks. Mazpamazām, kad izveidojas arābu kalifāts, valdnieks un galvenais garīgais līderis apvienojas vienā personā. Taču tā lieta saira Osmaņu impērijas laikā, kad sultāns skaitījās musulmaņu pasaules galva, bet viena liela daļa viņu kā tādu neatzina. Vēlākajos gados vienotu centru mēģināja izveidot, bet tas neizdevās. Bijuši mēģinājumi izveidot musulmaņu valsts padomi ar kalifu kā garīgu autoritāti, taču arī tur nekas nesanāca. Līdz ar to politiski garīga centra nav, toties ir musulmaņu mācītie vīri, kas var pieņemt konsensusa lēmumu. Sanāk apmēram 100 vadošie teologi un pieņem lēmumu (idžma) par vienu vai otru lietu. Kad Romas pāvests bija izteicies, ka islāmu pasaulē izplatīja varmācīgā veidā, tad sekoja šī teologu simta atbildes vēstule ar ļoti neiecietīgu protestu.

– Latvijā arī ir islāma ticīgie. Vai viņu skaits vairojas?

– Man ir viena studente Līga – islāmu pieņēmusi. Piebildīšu – ļoti spējīga studente, vienlaikus mācās arābu valodu pie mums un Stradiņa universitātē studē medicīnu. Kādos apstākļos kļuvusi par musulmani – nezinu. Starp latviešiem viena daļa islāmticīgo ir izteikti sektantiski, kuri meklē reliģisku un psiholoģisku atbalstu. Kristietībā viņi to nav atraduši, jo vai nu tā šķiet pārāk triviāla, vai traucē no padomju laikiem atstātā nicīgā, izsmejošā attieksme pret šo reliģiju. Latvijā ir diezgan tipiski, ka Latgalē katolicisms varbūt arī ir integrāla lieta, bet luterisms nav īsti integrējies. Tā tomēr ir no Vācijas pārņemta reliģija. Luterismu gadsimtiem asociēja ar muižkungu, kuram blakus ir mācītājs. Tas diezgan dziļi ieēdies latviešos, un tāpēc vērsušies plašumā patiesības meklējumi dažādās citās reliģijās. 1905. g. revolūcijā Latvijā bija unikāla lieta – sociālisma sludinājumi skanēja no baznīcas kancelēm. Kāpēc dzina mācītāju prom un revolucionārs ar karogu kāpa kancelē? Tāpēc, ka no Šveices ievesto sociāldemokrātisma mācību Latvijā uztvēra kā reliģisku mācību. Nekur citur tā nedarīja.

– Jā, nu šodien cilvēks arī nevar tikai pa Daugavas krastmalu dziedāt un lēkāt. Viņam arī kaut kur jāmeklē kāda atbilde, jo publiskā telpā viņš to nevar saņemt – ja nenotiek diskusijas par nākotni, par mērķiem.

– Mūsu galvenā problēma ir: nav par ko balsot. Nav godīgu cilvēku. Nezinu, vai tā ir vai nav, bet izskatās, ka visas partijas ir oligarhu finansēti klubi, līdz ar to viņu interešu bīdītāji. Varbūt ir iestājies zināms garīgās, ideoloģiskās dzīves izsīkums, jo nav ideālu un mērķu, par kuriem vērts cīnīties.

– Kā jūs pats, Taivāna kungs, uzskatāt: vai mums pareizāk dzīvot, turoties pie tradīcijas, vai katru reizi dzīties pakaļ jauniem strāvojumiem?

– Par sevi teikšu tā, ka esmu ilūzijas zaudējis cilvēks. Kad vēl 80. gadu beigās tika paklusām zāģēts nost lielais padomju koks, kad 90. gados atguvām neatkarību, tad man bija sapnis, lai Latvija kļūtu par mazu, bet dzīvošanai ērtu zemīti – piemēram, kā Austrija. Ka vienlaikus te būtu moderna zeme, bet arī ar ļoti koptām un glabātām tradīcijām. Diemžēl Latvija aizgāja citu ceļu, nekas no tā nav palicis, viss izvējojies. Nezinu, kas tālāk ar Latviju būs. Godīgi sakot, īsti neticu Latvijas nākotnei. Tukšos laukus un ceļus aizņems ieceļotāji – turki un ķīnieši, lai arī latvieši te vēl būs samērā lielā skaitā, tomēr iezīmēsies gala sākums. Tāds mans pesimisms, jo arī tautā nejūt kaut kādu gribēšanu un degšanu. Katrs turas par sevi. Tie, kas dodas uz Angliju un Īriju, atzīstas – es vairs neatgriezīšos, jo tur ir ērti, labi un smuki. Tur ir Eiropa, bet Latvija tāda “čuhņa” vien. Rīga vienmēr bijusi kosmopolītiska pilsēta un paliks, bet zaudējam lauku fonu, laukus kā tautas garīgo spēku fondu.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=69651